***
Bet atpestī no grūtsirdības,
jo tev pieder mana sirds,
mana dzīve un mana laime
mūžīgi mūžos, mīļais.
***
Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.
***
Un tādēļ neticu es tiem nenieka,
Kas citos sakās rūgti vīlušies,
Var piekrāpt tikai to, kas ļaujas piekrāpt,
Un sāpināt vien to, kas gatavs ciest.
***
Kad nāve uzpūtīs man ledus dvesmu
Un prasīs, lai par sevi atskaitos
Tad īsu atbildi tai lūpas dos:
Es visu mūžu mīlējusi esmu.
***
Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest…
***
Mūsu meitas sāk pie vīriem iziet.
Vienai aiziet. Otra noskatās.
Vai tu sirdssiltumu savai meitai
Pūrā ielikt neiazmirsi, mās?
***
Ne vienmēr īstu draugu atrast protam,
Ne katrs solis tiek ar prātu svērts,
Rūgts kļūst mums smaids un rūgti vārdi rodas,
Ja tas, ko cienām, nav šīs cieņas vērts.
***
Un neaizmirsīsim, ka mīlestības māsas
Gan laipnība, gan pacietība ir.
Bez viņām mīlestība iztikt nevar
Un, nebrīnieties, aiziet meklēt tās.
***
Bet visnepaciešamākā sāpe uz zemes –
būt sievietei
un nezināt visas šīs sāpes
līdz pēdējai.
***
Grūti darba smagumu nest,
Grūti nenest neko.
Grūti aizbēgt no pasaules,
Grūti satikt ar to.
Avots:
