– Ieej, nekautrējies. Jūtieties kā mājās! Tas attiecas uz tevi, Jūlija, Vadiks jau ir mājās, – ja viņa to būtu teikusi ar maigu smaidu, Jūlija nemaz nebūtu sakustējusies. Bet ko bija vērts viens slīps Tatjanas  skatiens. Tas vienmēr iespiedās līdz kaulam.