Diezgan bieži mēs dzirdam tādus tekstus kā “Vēlēšanās nedrīkst paust skaļi, savādāk nepiepildīsies”, vai “Par to, kas svarīgs, nedrīkst stāstīt visiem dzirdot, jo savādāk noskaudīs”. Ideja viena – par iecerēto vislabāk klusēt. Ar ko tas saistīts?
Pirmais un pats redzamākais iemesls – cilvēku skaudība. Nekad nevar zināt, kuras ausis var sadzirdēt šo informāciju, nevar zināt, kuram tā izraisīs skaudību, bet kuram niknumu.
Kad mēs izsakām vēlēšanos, lai kaut kas piepildītos, jāņem vērā, ka varbūt tajā pašā laikā kāds izsaka vēlēšanos, lai viss notiktu tieši pretēji. Tāpēc vislabāk atklāt savus plānus tajā sabiedrībā un apspriest ar tiem cilvēkiem, par kuriem ir 100% pārliecība, ka viņiem nav ļaunu nolūku un sliktu domu attiecībā uz jums.
Otrais iemesls – ikviens izteiktais vārds aiziet pasaulē un tas var būt pakļaut jebkādām transformācijām. Izteikto vārdu sāk ietekmēt simtiem faktoru un, iespējams, var izrādīties, ka vēlēšanās piepildās ne tā kā gribētos.
Nereti pasaulē no citiem cilvēkiem dzirdam komentārus, ka mūsu vēlēšanās vispār nav reālistiska. Citi sāk komentēt kā un ko labāk darīt. Tā visa rezultātā izteiktā vēlēšanās sāk iegūt jaunu formu, kas tās autoram var nebūt tik tuva.
Protams, visi šie faktori un tas, cik lielā mērā tie būs postoši, būs atkarīgs no paša cilvēka pārliecības. Ja nav šaubas par iecerēto, tad arī skaudība un jebkuri negatīvie komentāri ies ar līkumu. Drīzāk šādas negācijas stimulēts ieceres realizāciju.
Vēl vairāk, eksistē prakse, kas ir absolūti pretēja iepriekš aprakstītajai, tas ir, izstāstīt skaļi visai pasaulei par savām vēlēšanām un iecerēm. Jebkurā gadījumā, lai plāni veiksmīgi realizētos, jāpieturas pie šāda noteikuma: ja ir šaubas, bailes un pārliecības trūkums par iecerētu, tad labāk par ieceri vispār klusēt.
Ja šaubu nav – izstāstīt par to skaļi un būt gatavam aizstāvēt savu pozīciju.