Pirmais terminu “zīdaiņu amnēzija” 1899. gadā ieviesa Zigmunds Freids, kurš uzskatīja, ka pieauguši cilvēki nespēj atcerēties savas dzīves pirmo 3–5 gadu notikumus tāpēc, ka šo pirmo dzīves gadu laikā bērns pārdzīvo agresīvas un bieži vien arī seksuālas tieksmes attiecībā uz saviem vecākiem. Taču jāatzīst, šī ideja īsti neiedzīvojās.
Iespējams, galvenais bērnības amnēzijas iemesls ir bērnu un pieaugušo iegūtās informācijas kodēšanas atšķirības. Proti, pieaugušais spēj atmiņā uzglabāt daudz datu, taču bērniem tie periodiski pazūd. Ar atmiņu veidošanu nodarbojas nervu šūnu tīkls, kas rodas 6–18 mēnešu vecumā. Šajā posmā izveidojas arī īslaicīgā un ilgtermiņa atmiņa.
Un tomēr mēs aizmirstam savu agrīno bērnību. Kāpēc? Izrādās, tas notiek tāpēc, ka vēl nav iespējams notikumus saistīt ar vārdiem, jo cilvēks vēl nemāk runāt, proti, nevar aprakstīt notikumus.
Avots:
