Kā atšķirt patiesu no iedomātas piedošanas?
Lieta tāda, ka dzīvē (un pieņemšanā pie psihologa) es esmu saskāries daudz ar iedomātu piedošanu. Lūk, divi piemēri no prakses. Vārdi mainīti.
Pirmais piemērs.
Sieviete, 32 gadi, 3 mēnešus pēc insulta. Atnākusi pie manis, jo žēlojas par depresiju, trauksmi, apātiju, aizkaitinājumu. Jautāju, kas noticis pirms insulta. Viņa saka, ka viņu piekrāpa vīrs. Pēc tā viņi pašķīrās un pusgadu dzīvoja atsevišķi. Pēc tam viņa viņam “piedeva” un abi nolēma saiet kopā. Nedēļu pēc tam viņai notika insults.
Otrais piemērs.
Māte vērsās pie manis saistībā ar savu 3,5 gadus veco bērnu. Viņš jau divas nedēļas strikti atteicās iet uz bērnudārzu. Pat tikai pieminot bērnudārzu, viņam sākās histērija. Es atkal jau prasīju, kas notika divas nedēļas atpakaļ. Situācija bija vienkārša: viens no bērniem bija stipri iesitis viņas atvasei. Audzinātāji viņu norāja un paprasīja piedot pāridarītājam. Viņš teica, ka piedod. Pēc pusdienām tas pats bērns atkal iesita puisēnam. Audzinātājas atkal piedāvājam viņam ļaundarim piedot. Viņš līdz pēdējam atteicās, bet ko gan var izdarīt mazs puisēns pret tādu uzstājīgu pedagogu? Nācās atkal “piedot”. Kā jūs, droši vien, iedomājāties, puika tajā dienā sita vairākas reizes. Un katru reizi aicināja piedot.
No šiem piemēriem ir redzams, ka patiesībā piedošanas kā tādas nebija. Bija tikai vārdi. Iekšēji palika sāpes un netaisnības sajūta, un bailes, ka situācija var atkārtoties, un pazemojums. Tas nozīmē – bēda palika.
Tajā ir šī raksta būtība: kamēr aizvainojums paliek, ne par kādu reālu piedošanu pat runas nevar būt!
Kamēr mēs esam aizvainoti vai neesam saņēmuši kompensāciju, piedošana būs, kā minimums, neīsta. Un tas nozīmē, ka tā nepalīdzēs, kļūs tikai sliktāk.
Kas notiek, ja patiesas piedošanas nav?
Pēc iedomātas piedošanas mēdz būt vairāki situācijas attīstības varianti un visi ir slikti:
Neapzināta (reizēm apzināta) riebšana. Piemēram, palikšu kopā ar dzīvesdraugu, kurš mani piekrāpa, bet viņam neuzticēšos. Atgādināšu viņam neuzticību ik dienu un likšu justies viņam vainīgam. Baidīšos no emocionālās tuvības. No intīmām attiecībām atteikšos.
Dusmu lēkmes, aizkaitināmība. Aizkaitinātība nekur nav palikusi, tā iekšā burbuļo un periodiski izraujas uz āru. Bailes, fobijas, panikas lēkmes. Bailes, ka situācija nav pabeigta, ka tā var atkārtoties un es atkal nevarēšu sevi aizsargāt.
Psihosomatika. Hronisku slimību saasinājums vai jaunu slimību rašanās. Iedomāta piedošana iedzen emocijas dziļāk. Tās nerod izeju, paliek iekšienē un kļūst postošas.
Ko darīt?
Pats labākais vairiants – prasīt kompensāciju. Tai nebūt nav jābūt naudas veidā vai kaut kam materiālam. Lai gan mēdz būt arī tā. Taču tā var būt arī vainas atdzīšana un īpaša uzmanība vai rūpes.
Kompensācijas jēga ir zaudējumu kompensācija. Ja tas bijis materiāls, ideāli ir atdarīt kaut ko ar materiāliem līdzekļiem. Ja jums nozaga vistu, lai to kompensē ar vistu. Vai atgriež tās materiālo vērtību.
Ja nodarījums bija morāls, kompensācija var būt gan morāla, gan materiāla. Te jāpadomā, kāds tieši bija nodarījums. Ko tieši jūs zaudējāt un kā to ajums aizvietot. Kāda jūsu vajadzība ir traucēta un kā to apmierināt. Piemēram, pirmajā piemērā sievietei vajag padomāt, ko tādu labu vīrs var izdarīt, lai viņa spētu viņam atkal uzticēties. Iespējams, apspriest to ar psihologu. Ja tādas kompensācijas nebūs, attiecības ir nolemtas bojāejai.
Pa īstam piedot izdosies tikai tad, kad nodarījums būs kompensēts.
Kompensācija ir pretmets atriebībai
Atriebība: tu izdarīji ko sliktu un tagad es gribu, lai tev arī būtu slikti.
Kompensācija: tu izdarīji kaut ko sliktu un tagad es gribu, lai tu palīdzētu man izdarīt ko labu.
Un pats galvenais!
Kompensācijai jābūt tādai, lai tā palīdzētu pabeigt iepriekšējo situāciju un vairāk tā netiktu atgādināta.
Tas nenozīmē, ka tā tiek aizmirsta. Tas nozīmē – domās neatgriezties tajā katru dienu. Tas nozīmē, neatgādināt un neapvainot. Nemēģināt izraisīt otrā vainas izjūtu.
Ja kompensācija nav iespējama
Reizēm ir tā, ka nav iespējams nodarīto kompensēt. Pāridarītājs var būt nepieejams. Vai nepiekrīt kompensēt. Tādās situācijās arī nevajag steigties “piedot”. Sākumā vajag parūpēties par sevi. Tas nozīmē patstāvīgi (vai ar draugu palīdzību) kompensēt sev nodarīto pāridarījumu. Atjaunoties.
Ja dzīvesdraugi no pirmā piemēra nenorunāja, kā nodarījumu kompensēs un tomēr izšķīrās, tad sievas aizvainojums un dusmas paliks tik ilgi, kamēr viņa neatradīs sev citu partneri. Tādu, ar kuru viņa varēs atkal piedzīvot uzticības pilnas attiecības. Tikai pēc tam varēs runāt par reālu piedošanu.
Un, jā, viņai nāksies darīt to pašai. Tāpēc ka vairāk šo problēmu neviens viņas vietā neizrisinās. Maksimums – var izmantot draugu vai psihologa palīdzību.
Kā pārbaudīt, vai esiet piedevis patiesi vai sevi tikai mānāt?
To var izdarīt tūlīt pat jebkurš. Pajautājiet sev: vai esmu sev kompensējis nodarījumu? Vai es varu patiesi, līdz dziļumiem patiesi, pateikties pāridarītājam par to labo, kas mums bijis un novēlēt viņam laimi tālākajā dzīvē?
Ja abas atbildes ir “jā”, tad piedošana ir reāla un situācija patiesi ir pabeigta. Ja kaut viena no šīm atbildēm ir “nē”, tad situācija nav pabeigta un līdz piedošanai vēl tālu.
Autors: Aleksandrs Musihins.
Tulkoja: Linda Rozenbaha
Avots: 
