Šai vecmāmiņai nepietika naudas gan svecītei, gan maizei 11. novembrī – izlasi, kā viss beidzās!

Kad kasiere bija sarēķinājusi preču cenu, vecmāmiņa sāka meklēt maciņā skaitīt naudu. Pēkšņi viņas skatiens saskuma, un viņa samulsa! Viņa izlika savas kapeiciņas uz kases galdiņa, un mēģināja tās pārskaitīt vēlreiz. Tajā brīdī viņa saprata, ka naudiņas visam nepietiek! Viņas acīs redzēju skumjas un mulsumu. Viņa ar savām drebošajām rokām tvēra pēc maizes kukulīša un teica pārdevējai, ka maizīti neņems. Tajā brīdī līdz manai apziņai nonāca skaidrība, kas tur īsti notiek (līdz tam tikai apātiski vēroju notiekošo, jo biju aizdomājies par ikdienas lietām – visu redzēju, bet neapzinājos)! Mana sirds TĀ sažņaudzās, ka atceroties to, vēl šodien saraušas asaras –  sieviete, kas visu mūžu strādājusi un cīnījusies, tagad valsts svētkos nevar atļauties nopirkt to mazumiņu, kas viņai bija paņemts. Tā ir milzīga netaisnība. Un kas pats apbrīnojamākais – viņa izvēlējās atteikties no maizītes, nevis svecītes valsts svētkos.

Lasi arī: Paldies liktenim, ka esmu dzimis Latvijā!

Es piegāju pie kasieres un palūdzu viņai, vai ir iespējams manas preces un vecmāmiņas preces saskaitīt vienā čekā. Kasiere pamāja ar galvu. Es pagriezos pret vecmāmiņu un, nevēloties viņu aizvainot, prasīju – “vai es drīkstu samaksāt jūsu vietā?” Vecmāmiņas acīs tajā pašā mirklī sariesās asaras un viņa uzsmaidīja, teikdama – “paldies, dēliņ! Paldies, liels paldies!” Varēja redzēt, ka ko tādu viņa negaidīja, un viņas pateicība bija patiesa. Bet man nevajadzēja nekādu pateicību … tajā brīdī spēju tikai knapi valdīt savas asaras un sašutumu par to, ka šai vecmāmiņai jānonāk šādā situācijā. Tāpat knapi spēju valdīt savas asaras, apzinoties, ka šī sieviete labāk izvēlējās nopirkt svecīti, nevis maizi.

Es samaksāju par precēm, un kopā devāmies ārā no veikala. Izejot no tā arā, sākām ar vecmāmiņu runāt. Noskaidroju, ka viņa dodas uz Krastmalu, lai aizdegtu svecīti par godu karavīriem. Viņa izstāstīja, ka daudzi viņas dzimtas radi 1940. gadā devās trimdā, bet viņas vecāki izlēma palikt! Un viņa ne mirkli to nenožēlojot. Jā, grūtības bija un ir lielas, viņa teica, bet ne mirkli to nenožēlojot, jo mīl Latviju – savu zemi!

Atvadoties, gribēju vecmāmiņai palīdzēt vēl, un piedāvāt naudu. Bet no tās viņa atteicās! Viņa man teica: “Dēliņ, tu jau man tāpat palīdzēji”!  Dīvaini, bet sarunas gaitā tā arī nepaprasīju kāds ir viņas vārds. Tāpēc man viņa tā arī palikusi atmiņā kā vecmāmiņa – silta, sirsnīga un milzīgu mīlestību pret savu zemi, neskatoties uz grūtībām… par SPĪTI grūtībām!