Jau atkal ir pienācis 11. novembris – svētki, kuru laikā pieminam savus karavīrus. Tomēr gribu jums pastāstīt atgadījumu, ko piedzīvoju pagājuša gada svētku priekšvakarā.
Šis atgadījums atstāja dziļu iespaidu uz mani, un to atceros tā, ir kā tas būtu noticis vakar.
Lasi arī: Paldies liktenim, ka esmu dzimis Latvijā!
Bija 2015. gada 11. novembra vakars. Palicis jau nedaudz tumšs. Gribēju ātri ieiet veikalā un paņemt sev nedaudz pārtikas. Devos pie kases, bet tur priekšā man rindā ir nostājusies cienījama vecuma vecmāmiņa – lakatiņā, vecā (bet koptā) mētelī, ar sūrās dzīves ieliktu muguru. Skatījos, kā viņa uz kases letes uzliek savas preces… paciņu griķu, rupjās maizes kukulīti un svecīti burciņā (kapu svecīti)!
Šķir otru lapu, lai uzzinātu visu stāstu
Esmu loti skumjs par notiekoso. Vai ir kada iespeja palidzet Tiesi sai personal, personiski.
Un atkal es sēžu pie datora ar asaru pilnām acīm, man tāds prieks par tādiem cilvēkiem kas palīdz.
Visur savāc paciņas Ziemassvētku vakaram priekš maznodrošinātam ģimenēm un bērniem.
Bet kādēļ neviens nepadomā palīdzēt vecajiem cilvēkiem.
Kā būtu jaja noorganizētu šādu “Rūķi”
Mums katram kaimiņos dzīvo kāds pensionārs…Dāvanu paciņu varam uztaisīt viņiem! Sākam ar saviem apkārtējiem…
Macht endlich die Wegweiser größer! Die kann man nicht lesen, schon gar nicht während der Fahrt. Jeder Andere Pimperlwegweiser ist viel größer. Warum? Damit man ihn lesen kann!