1. Negaidi, ka tavs bērns būs tāds kā tu vai tāds, kādu tu viņu vēlētos redzēt. Palīdzi viņam kļūt nevis par otru tevi, bet par sevi.
2. Neprasi no bērna samaksu par visu, ko esi viņa labā darījis. Tu devi viņam dzīvību, kā gan viņš var tev par to pateikties? Viņš dos dzīvību kādam citam, tas – trešajam, un tas ir nebeidzamais pateicības likums.
3. Neizgāz uz bērnu savus aizvainojumus, lai vecumā nebūtu dzīve rūgtā maizē. Jo – ko sēsi, to pļausi.
4. Neizturies augstprātīgi pret bērna problēmām. Dzīve ir dota ikvienam, atbilstoši viņa spēkiem. Esi pārliecināts – viņam tā nav mazāk grūta kā tev, un varbūt pat grūtāka, jo viņam vēl nav pieredzes.
5. Nepazemo!
6. Neaizmirsti, ka pašas svarīgākās cilvēka satikšanās ir ar saviem bērniem. Pievērs vairāk uzmanības tām – mēs nekad nevaram zināt, ko mēs satiekam bērnā.
7. Nemoki sevi, ja nevari izdarīt kaut ko sava bērna labā, vienkārši atceries: bērna labā nav izdarīts pietiekami, ja nav izdarīts viss iespējamais.
8. Bērns nav tirāns, kurš paņems visu tavu dzīvi, viņš nav arī tikai auglis no tavas miesas un asinīm. Tas ir dārgs trauks, kuru Dzīve tev deva glabāt un attīstīt viņā radošo garu. Tā ir atbrīvojošā mātes un tēva mīlestība, kuriem augs nevis “mūsu”, “savējais” bērns, bet dvēsele, kas dota glabāšanā.
9. Proti mīlēt svešu bērnu. Nekad nedari svešam to, ko nevēlētos, lai darītu tavam bērnam.
10. Mīli savu bērnu jebkādu – netalantīgu, neveiksmīgu, pieaugušu. Kopā ar viņu priecājies, jo bērns – ir svētki, kuri pagaidām ir ar tevi.
Janušs Korčaks, izcils poļu pedagogs, rakstnieks, ārsts un sabiedriskais darbinieks. Viņš izvēlējās nāvi gāzes kamerā Otrā Pasaules kara laikā kopā ar 200 bērniem, kurus bija audzinājis Bāreņu namā Varšavā.
Avots:
