Mācāmies no dzeņa. Jā, jā, no dzeņa! Mācība “reālistiskā fokusēšanās”
Dzenis daudzās lietās ir gudrāks par mums. Jā, viņš sit ar knābi pa koku, toties dara to veiksmīgi. Viņš ir reālistisks – viņš necenšas pārsist koku uz pusēm ar vienu sitienu, kā to vēlas daudzi no mums, viņš fokusējas: viņš nesit uz koku no visām pusēm. Viņš fokusēti sit pa vienu un to pašu punktu, lēni virzoties pie sava tārpa. Mums gan nav vajadzīgs tārps, bet uzreiz čūska. Mēs to vēlamies atrast nevis kokā, bet vien apklātu zem lapām uz zemes.
Uzzinām no zivīm “plūsmas mācību”
Zivs vienmēr peld pret straumi, pret visu citu uzskatiem un noteikumiem. Viņa to nedara vis tādēļ, lai apgrūtinātu sev dzīvi, bet tāpēc, lai sev garām laistupēc iespējas vairāk ūdens. Tā viņām garām plūst vairāk ēdiena un skābekļa. Tā viņas dzīve kļūst vairākas reizes bagātāka. Mēs, atšķirībā no zivīm, vienmēr cenšamies peldēt pa straumei, stagnējošā režīmā un finālā, tā vietā, lai būtu ieguvuši 40 gadu dzīves pieredzes, esam pieredzējuši viena gada pieredzi 40 reizes. Mēs negribam iziet no komforta zonas un pēc tam brīnāmies, kāpēc dzīvē bija tik maz izdevību. Mēs gribam vinnēt dzīves loterejā, pat nenopirkuši loterejas biļeti.
Mācāmies no maziem lauvēniem: “nosmērējiet sejiņu ar asinīm”
Viņi prot mācīties. Viņi mācās pie vecākiem, daudz pieredzējušākiem lauvām. Un mācās viņi nevis no mācību grāmatām un sarunām, bet – darot. Viņi patiesi zina – lai iemācītos medīt, vajag nosmērēt purniņu ar asinīm. Mēs toties baidāmies pat rokas sasmērēt. Mēs sēžamies aiz soliem un skatāmies uz tāfeli, pie kuras ir saģērbies zaķis, kas māca mūs doties medībās. Vai pat sliktāk – ieslēdzamies mājās un mācāmies paši ar sevi, bet kad pienāk medību laiks, mēs, nevarētu teikt, ka neprotam iet medībās, bet baidāmies asins smakas.
Mācāmies no suņa: “paluncini asti pirmais”
21. gadsimtā vairs nav svarīgi, ko tu dari, būtiski – kam tu motivē citus cilvēkus. Un brīnišķīgs piemērs ir suns. Suns nedomā: “No sākuma tu mani atved mājās, pabaro un nomazgā, un pēc tam es paluncināšu asti”. Suns pirmais izrāda savas jūtas un tikai pēc tam saņem to, kas viņam vajadzīgs. Turklāt viņš neko nepieprasa, bet dara tā, ka jūs paši vēlaties to izdarīt.
Mācāmies no čūskas: “nevajag īdēt”
Viņa nedomā: “Man nav ne roku, ne kāju, man ir slikta redze, es piedzimu nepareizajā valstī, mani neviens nemīl, mani vecāki par mani nerūpējas no mirkļa, kad izšķīlos.” Čūskai pietiek ar to, kas viņai ir, un pat mēs baidāmies šo “dzīvnieku-invalīdu”. Un, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa vienkārši nomet ādu un lien tālāk bez nožēlas.
Avots: 
