Esmu tik nogurusi, ka es spēju tikai nopūsties, kad Belle kāpj man pāri, ierausdamās mūsu gultā. Lūks, mans vīrs, krāc, nemaz nemanot traucēkli. Naktis mums bieži ir šādas – nebūt ne romantiskas.
Pirms mēs devāmies gulēt, mans 14 gadus vecais dēls, Džūda, gulēja starp mums uz dīvāna, kamēr skatījāmies televizoru. Es nespēju atminēties pēdējo reizi, kad es pieglaudos vīram un varēju viņa krūtīs paslēpt seju, skatoties šausmu filmu, vai turēju viņa roku. Problēma ir tāda, ka mūsu bērni ir konstanti kompanjoni.
Protams, kaut kādā ziņā, tas ir brīnišķīgi, un tas ir milzīgs kompliments, ka mūsu bērni vēlas laiku pavadīt kopā ar mums, bet, tas nozīmē, ka mēs ļoti reti veltam laiku sev.
Mēs esam tuva ģimene. Tas daļēji ir tādēļ, ka Lūkam un man pašai ir savas bērnības traumas – mana vīra vecāki nomira autokatastrofā, kad viņš bija 8 gadus vecs, bet mani nosūtīja uz internātskolu 11 gadu vecumā. Mēs vēlamies būt saviem bērniem tuvi.
Mēs ļoti viņus mīlam un mana dzīve bez bērniem būtu nepiepildīta, bet kopš viņi ir ienākuši mūsu dzīvēs, viņi tās ir pilnībā pārņēmuši.
Dažkārt, es vēlos visus pamest un doties projām, vai arī patīt dzīvi pāris gadus uz priekšu, kad mūsu bērni jau ir neatkarīgi un izvākušies no mājām. Par spīti tam, kad iedomājos, ka mēs ar Lūku paliksim vieni paši, es saskumstu. Ko gan mēs iesāksim ar visu brīvo laiku?
Mūsu filozofija ir tāda, ka vēlamies, lai bērni ir mīlēti un jūtas droši, lai tie izaugtu par pašpārliecinātiem pieaugušajiem, bet tas mums maksājis iespēju atdalīt mūsu pasauli no viņu pasaules.
Mēs uz vienas rokas pirkstiem varam saskaitīt naktis, kad esam bijuši prom no bērniem, pēdējo 14 gadu laikā.
Visi mūsu resursi, gan finansiālie, gan emocionālie, tiek iztērēti, lai mūsu bērni būtu laimīgi un veselīgi. Ticiet man, es zinu, ka šajā ziņā, mēs neesam unikāli. Ir miljoniem tādu pašu pāru, kas piedzīvo to pašu ko mēs.
Tā nav dzīve, ko biju iedomājusies kopā ar savu vīru. Viņš ir fotogrāfs un es esmu rakstniece, mēs satikāmies Jemenā, pirms 19 gadiem, strādājot pie dažādām publikācijām.
Mēs sākām satikties un drīz jau strādājām kopā – devāmies apbrīnas vērtos. Tagad mēs brīvo laiku pavadām pludmalē, Lielbritānijā, vai Francijas piekrastē, kur vīrs māca bērniem spēlēt tenisu vai es viņus fotografēju uz sērfdēļiem. Dzīve šķiet tik garlaicīga.
Esmu atklājusi, ka 24 stundu pavadīšana bez bērniem, kopā ar vīru, spēj uzlādēt mūsu attiecības pat uz nākamajiem 3 vai 4 mēnešiem, tas ir tik vienkārši.
Kad bērni bija vēl pavisam mazi, mūsu atsevišķi pavadītās dienas bija vēl retākas un dārgākas. Es jutos tā, it kā mēs būtu mazas internātskolas partneri. Mēs to vien darījām, kā diskutējām par autiņu nomaiņu, barošanu ar pudelīti, mūsu sarunas bija īsas, tās drīzāk bija instrukcijas vai pavēles, nevis stimulējošas un aizraujošas debates, pie kādām bijām raduši.
Pirmajā gadā, pēc dēla piedzimšanas, mums klājās visgrūtāk, daļēji arī tādēļ, ka pēc dzemdībām, man veidojās asinsizplūdums, un es biju ļoti nogurusi.
Es neesmu apveltīta ar milzīgu daudzumu enerģijas, bet, kad vēl nācās rūpēties par mazuli, tik tikko spēju funkcionēt. Man bija ārkārtīgi grūti naktīs piecelties, lai pabarotu mūsu dēlu, to uzticēju Lūkam, bet pēc tam viņš bija noguris un dusmīgs.
Dažkārt, mēs vispār nesarunājāmies. Slogs bija pārāk liels, un mēs uz trim mēnešiem izšķīrāmies, kad mūsu dēls bija vienu gadu vecs. Lūks vienu dienu vienkārši devās prom, sakot, ka viņam nepieciešams laiks, lai pabūtu vienatnē, iespējams tas būs uz mūžīgiem laikiem.
Par laimi, mums vienam otra pietrūka, mēs atkal dzīvojām kopā un pēc trim gadiem mums piedzima meita. Es zaudēju milzīgu daudzumu asiņu. Jutos ļoti vārga, bet, šoreiz, mums izdevās palikt kopā.
14 gadus vecais dēls jau var pats par sevi parūpēties, bet meitai, kas tikko pabeigusi pamatskolu, nepieciešama sekošana, lai viņa varētu saģērbties.
“Uzvelc kurpes! Izķemmē matus! Kur ir tava fizkultūras soma? Atceries paņemt ģitāru.”
Lai arī tagad, kad bērni ir vecāki, ir daudz vieglāk, bet vienalga, tiem nepieciešamas pastāvīgas rūpes un uzmanība. Laikā, kad nestrādāju organizēju viņu dzīves, koncentrējos uz viņu veselību, uztraucos par viņu labklājību, kas neatstāj man laiku, ko pavadīt kopā ar vīru.
Gadadienas bieži tiek aizmirstas, un, pagājušajā gadā, Lūks man uzdāvināja atklātnīti uz kuras bija rakstīts “Priecīgu Valentīndienu novēlu savam draugam”. Viņš tā steidzās, ka iegādājās pirmo kartiņu, kādu ieraudzīja.
Pēdējoreiz, kad bijām vieni, mēs pārvērtāmies no īgniem, viegli aizkaitināmiem par saprātīgiem, mīlošiem un atbrīvotiem cilvēkiem.
Pirmajā brīvajā vakarā mēs devāmies vakariņās, tas izklausās tik prasti, bet mēs tā parasti nedarām. Mēs izbaudījām šo laiku kopā.
Patiesību sakot, mums bija tik daudz laika, ka mēs līdz restorānam pastaigājāmies, dodoties cauri parkam. Bija vasaras vakars un mēs bijām sadevušies rokās, es jutos tik kautrīga, gluži kā pirmajā randiņā. Mēs pasūtījām kokteiļus ar dīvainiem nosaukumiem un smējāmies par tiem. Mēs jutāmies vieglprātīgi, brīvi un jauni.
Mēs runājām un smējāmies. Tas bija kā tad, kad pirmo reizi satikāmies, gandrīz 20 gadus atpakaļ.
Pie ideāliem apstākļiem, mēs katru mēnesi vēlētos pavadīt 3 dienas bez bērniem, lai atcerētos, ka esam ne tikai vecāki saviem bērniem, bet arī vīrietis un sieviete mīlošās attiecībās.
Avots: dailymail.co.uk
Nesaprotu gaušanās būtību… Vajag prasmīgāk organizēt savu laiku un bērnus, būs vairāk brīvā laika. Ja ir traumas un tādēļ šķiet, ka 14 gadīgs cilvēks ir jāauklē, tad nav ko gausties, pašu izvēle.