Īpaši bieži vēzis mēdz būt tiem cilvēkiem, kuriem sākumā ir bijis ļoti aktīvs dzīvesveids, bet pēc tam apstākļu spiesti ir “salocījuši spārnus”, atzīmē Le Šans. Tieši šie fakti pārliecināja ārstu, ka vēzis ir pagrieziena brīdis cilvēka dzīvē, kad ir nepieciešams izdarīt izvēli: mirt vai mainīties, lai ietu pa citu ceļu. Ja cilvēkiem atjaunojas interese par dzīvi, vēzis, kā likums, pārstāj tos traucēt.
Tieši ar tādiem pašiem spriedumiem savās grāmatās dalās arī Bernijs Sigels. Lielākajā daļā gadījumu, viņš uzsver, vajag tikai atgādināt par Nā*es tuvumu, lai cilvēks atklātu sevī neticamas spējas un burtiski mestos tās izmantot – vienkārši tāpēc, ka “laika vairāk nebūs”.
Cilvēki bieži saka: “Es neieredzu savu darbu”, “Es nekad neesmu gribējis būt par inženieri”, “Jurista profesija nav priekš manis, es vienmār esmu sapņojis būt par muzikantu”, “Mana ģimenes dzīve mani nogalina”, “Kaut kad atnāks arī mana zvaigžņu stunda”. Kad viņi uzzina, ka ir nedziedzināmi slimi, tad daudzi saka: “Nepaies ne gads, un es nomiršu. Tad labāk sākšu darīt to, kas mani iepriecina. Es sakārtošu savu ģimenes dzīvi. Es beidzot aizbraukšu uz Ēģipti un pieskaršos piramīdām, jo es par to esmu sapņojis visu dzīvi. Es spēlēšu vijoli. Es uzrakstīšu savu grāmatu”.
Pēc gada viņi saka: “Ziniet, bet es taču nenomiru. Ār*ts saka, ka mans audzējs ir pazudis. Dīvaini, kas gan notika?” Patiesībā viņi nojauš, kas notika: viņi nenomira, jo sāka dzīvot.
Attiecīgi, ja jūs jūtat, ka dzīve nenes laimi, tad nekavējoties mainiet to kaut vai tādēļ, lai nesaslimtu.
Sigels uzskata, ka tāda uzvedība ir nenoliedzams ilgas, veselīgas dzīves nosacījums. Ar to viņš saprot, ka ne vienmēr ir iespējams kardināli izmainīt dzīvi. Piemēram, cilvēkam var nebūt naudas, lai no ziemeļu pilsētiņas aizbrauktu dzīvot pie jūras. Bet Sigels piedāvā katram cilvēkam atrast pašam savu veidu, kā maksimāli realizēt pašam sevi, un tam vispirms vajag iemācīties mīlēt pasauli. Var palikt iepriekšējā darbā, bet iemācīties būt laimīgam. Viss slēpjas iekšējā nostājā.
Mīlestība pati par sevi ir svarīga, mīlestība kā dzīvesveids, beznosacījuma mīlestība: mīlēt nozīmē atdot, neko negaidot pretī. Un pēc kāda laika cilvēks jūt, ka nav laimīgāka cilvēka par viņu. Bernijs Sigels piebilst – un, kad man saka: “Es mīlēju, net mans mīļotais manām jūtām neatbildēja”, – es smejos un atbildu: “Es domāju kaut ko citu. Jūs skaitāt stundas, ko esat atdevusi mīļotajam, un gaidiet, lai viņš jums tās atdod. Bet tas ir absurds. Pārvēršot attiecības grūtā pienākumā, mēs uzkrājam aizvainojumu, kas mūs arī nogalina”.
Cilvēkam, kuram ne viss sanāk dzīvē, kuru vajā Sli**ba, likteņa pagriezieni ir jāuztver kā zīme. Un no šī skatu punkta vajag runāt par “pareizajām kļūdām”, “laimīgu iznākumu”? Neveiksmes māk mācīt, tāpēc cilvēkam, kurš jūs ir nokaitinājis, var pateikt: “Paldies par to, ka mani padzināt no darba…nepiekritāt kļūt par manu sievu…atteicāt man darbu..Mana dzīve mainīja kursu, un es atradu tās jēgu un laimi”.
Jo labāk mēs saprotam sevi, jo mazāk tiesājam pasauli. Bernijs piebilst, ka bērni nevienu netiesā un dzīvo tikai ar jūtām. Ja jūs palūgsiet bērnu uzzīmēt to, par ko viņš sapņo vai arī grib kļūt, kad izaugs, viņš tūlīt pat to izdarīs. Bet, ja to pašu palūgt izdarīt pieaugušajam, tad viņš, visticamāk, atbildēs: “Labāk atliksim testu uz nedēļu, lai es kārtīgi varētu apdomāt, ko es vēlos no dzīves”. Savos semināros Sigels bieži uzdod jautājumu klausītājiem: “Ja es tagad katru no jums padarīšu laimīgu, ko jūs darīsiet tālāk? “ Lielākā daļa pieaguušo nezina, ko atbildēt. Mēs neesam pieraduši būt laimīgi, bet tieši tāpēc mēs piedzimstam. Laimīgs cilvēks vienmēr ir vesels.
Katram no mums ir sava nozīmē un savi sapņi, kas liekas nepiepildāmi. Reizēm mēs visu dzīvi apspiežam savu tieksmi būt laimīgiem. Izmainot dzīvi, mēs atveseļojamies.
Gadījums ar Le Šana pacientu, kuru sauca par Robertu, tam ir brīnišķīgs piemērs.
Viņš bija labs speciālists, kas nesūdzējās par veselību, bet 65 gados izlēma iet pensijā. Roberts bija pārliecināts, ka brīvo laiku viņš veltīs mazbērniem. Bet viņa dēls izšķīrās ar sievu, un mazbērnus aizveda uz citu pilsētu. Roberta dzīve zaudēja jēgu. Viņš ne ar ko nenodarbojās, bezmērķīgi klīda pa māju, jūtot vienaldzību, nogurumu un apātiju. Viņa Vese***a strauji pasliktinājās, un drīz vien viņš uzzināja diagnozi – vēzis. Nav zināms, kā būtu attīstījusies Roberta dzīve, bet viņš satikās ar dakteri Le Šanu. Jau no pirmajām sarunām Roberts saprata, ka viņš ir pazaudējis galveno stimulu dzīvē. Psihoterapijas seansi atklāja vēl vienu viņa gandrīz aizmirsto interesi par politku. Le Šans ieteica Robertam iestāties organizācijā, kas nodarbojas ar sociālām problēmām. Komunikācija ar jauniem cilvēkiem, jauni pienākumi atgrieza viņam iepriekšējo aktivitāti, un ar to arī jaunus spēkus. Lai uzturētu sevi formā, Robertam nācās nodarboties ar sportu. Sarunām ar ārstu viņam tagad vienkārši neatlika laika. Audzējs beidz augt, un pēcāk izzuda pavisam.
Cits piemērs no Le Šana prakses.
Natalī piedzima un uzauga Brazīlijā un ļoti mīlēja savu valsti. Bet pēc laulībām nolēma pārcelties uz Londonu. Viņas vīrs ir dzejnieks, kura dzejoļus neviens nepublicēja, un divām meitām, kuras sapņo kļūt par aktrisēm, Londonā būtu vairāk iespēju radošajai izaugsmei un karjerai. Lai sniegtu meitām izglītību un ļautu vīram visu laiku veltīt dzejai, Natalī iekārtojās darbā ne pēc savas specialitātes. Viņai nācās darīt darbu, kas viņai nepatika. Katru rītu viņa cēlās nelabprāt un, sevi pārvarot, devās uz darbu. Visa viņas dzīve bija aizņemta rūpēm par ģimeni, un viņa visu darīja mehāniski, par sevi aizmirstot.
49 gados Natalī tika atklāts krūts vēzis ar plašām metastāzēm. Prognozes bija bēdīgas. Kā pie pēdējā salmiņa, Natalī vērsās pie Le Šanu. Pēc ilgām sarunām Le Šans teica: “Kāpēc jūsu organismam cīnīties par dzīvību, ja dzīve atnes jums skumjas un pelēcīgu ikdienu, ja jūs jau sen par sevi esat aizmirsusi? Un, ja jūs drīz nomirsiet, tad jūsu radinieki savas problēmas atrisinās patstāvīgi, bez jums. Tā kā vai na labāk izmantot šo pēdējo iespēju, kuru jums piedāvā dzīve: uz kādu laiku aizmirst par citu problēmām un koncentrēties uz sevi? Pirms desmit gadiem jūs pieļāvāt kļūdu, tad tagad to izlabojiet”.
Un Natalī aizbrauca uz dzimto Brazīliju. Viņa staigāja basām kājām, peldējās jūrā. Viņa iekārtojās darbā un atkal sāka mācīt mazus bērnus, kurus ļoti mīlēja. Un, ja agrāk zāles un diēta nepalīdzēja, tad atagad tie sniedza lieliskus rezultātus. Natālija sāka atveseļoties. Natalī par pārsteigumu izrādījās, ka tiko kā viņas vīram un meitām nācās patstāvīgi risināt savas problēmas, viņi veiksmīgi ar tām tika galā.
Katram cilvēkam uz Zemes ir savs uzdevums, uzskata Le Šans. Kad cilvēks to izpilda, tad viņa spējas tiek izmantotas maksimāli, un cilvēks gūst milzīgu apmierinājumu no dzīves. Ja viņš neatrodas savā vietā, dzīve nesniedz viņam baudu. Šajā gadījumā pat, ja dzīve ārēji ir veiksmīga, reakcija uz to var būt vēzis.
Vēzis – tas ir pēdējais brīdinājums
Daudzkārtēji piemēri, kurus savā grāmatā atklājis Le Šans pierāda vecās patiesības taisnīgumu: nekad nav par vēlu sākt visu no sākuma. Bet dažās situācijās likt par to atcerēties var tikai vēzis. Vēzis ir pēdējais brīdinājums, kas liek cilvēkam atcerēties par savu sūtību, piepildīt savas vēlmes, un tad organisms pats atrod spēkus cīnīties, mobilizē visus savus aizsargmehānismus. Prieks un brīvība personīgajā realizācijā – tās ir visspēcīgākās zāles.
Katram no mums ir sava dzīves melodija, motīvs, kas mums skan jau no dzimšanas. K. Jungs teica, ka nākotne neapzināt gatavojas jau ilgi, pirms tā pienāk. Bet reizēm mēs apzināti slāpējam šo motīvu, kaunoties no tā vienkāršuma, vai arī, tieši otrādi, neparastā skanējuma, un mēs pielāgojamies visiem, apspiežot savas vēlmes un iespējas. Bet jebkurš instruments plīst, ja no tā ilgi tiek izpiestas tam neraksturīgas skaņas.
Kad tiek atklāts ļaundabīgs audzējs, pacientam vairs nav svarīgi, kas ir izraisījis viņa saslimšanu: nepareizs dzīvesveids vai tas, ka viņš ilgus gadus ir aizmirsis par sevi ģimenes vai sabierības dēļ. Vienīgais nozīmīgais tajā brīdī kļūst iespēja izdzīvot.
Bet vēzis pēc Le Šana domām, uzstāda nosacījumu: dzīvot tālāk drīkst tikai laimīgi.
Vēl viens piemērs no viņa prakses.
Marijai bija labs darbs, daudz draugu, un visi apkārtējie uzskatīja, ka viņa dzīvē ir daudz sasniegusi. Un pēkšņi viņai atklāja vēzi. Jau pirmajā sarunā ar Le Šanu viņa atklāja, ka visu dzīvi viņu nomākuši divi apstākļi: tas, ka viņa nekad nav bijusi precējusies un viņai nav bērni, kurus viņa mīlēja, un viņas kolēģu reakcija uz šo faktu. Viņa zināja, ka viņi uzskata viņu par vecmeitu, un ļoti tāpēc pārdzīvoja.
Le Šans palūdza Marijai atcerēties vislaimīgāko laiku viņas dzīvē. Tie bija jaunības gadi, kad viņa strādāja par pasniedzēju skolā, kur mācījās bērni-invalīdi. Tad Le Šans piedāvāja Marijai iestāties pedagoģiskajā koledžā. Četrdesmit pāri gados vēlreiz kļūt par studenti un vēl ar tādu nopietnu saslimšanu? Le Šans uzstāja, un Marija piekrita. Mācības viņai padevās viegli, un laiks, kuru viņa pavadīja starp jauniēsiem, sniedza viņai daudz prieka. Viņa pabeidza mācības un sāka pasniegt, un vēl pēc gada viņa atvēra pati savu skolu bērniem-invalīdiem. Marija bija laimīga, un ārsta palīdzība viņai vairs nebija vajadzīga: viņa pat aizmirsa, ka viņai kaut kad ir bijis vēzis.
Ļoti bieži cilvēki, kuri ir saslimuši ar vēzi, nezina, kur slēpjas viņu sūtība un kas viņus var padarīt laimīgus. Tādos gadījumos Le Šans piedāvā atcerēties pasaku par zelta zivtiņu, kas ir gatava piepildīt jebkuru vēlēšanos. Bet vajag steigties – tūlīt viņa atvēzēs asti un vairāk nekad neparādīsies. Padomājiet, ko jums gribētos viņai paprasīt vairāk par visu?
Var iedomāties, ka mēs tiko esam piedzimuši un, ka visa dzīve vēl priekšā. Ar ko mēs gribētu nodarboties? Kur un kā dzīvot? Pacentieties atcerēties savu vislaimīgāko brīdi dzīvē. Kāds, skatoties atpakaļ, pateiks, ka viņš nekad nav bijis laimīgs. Bet ir taču bijušas minūtes, stundas, mēneši, kad jūs izjutāt patiesu prieku. Atcerieties, kas tieši atnesa jums šo prieku, un centieties radīt ko līdzīgu savā dzīvē. Tā Le Šanam izdevās atgriezt dzīvē daudzus no medicīnas viedokļa bezcerīgos vēža slimniekus. Notika arī tā, ka audzējs nesamazinājās apmēros, toties apstājās augt un vairāk slimnieku netraucēja vēl ilgus gadus.
Starp citu, Sigels no sākuma nebija laimīgs un apmierināts ar savu ķirurga karjeru. Viņam patika zīmēt, un reiz viņš uzzīmēja savu pašportretu, attēlojot sevi kapucē, maskā un garā halātā. Un tad viņš saprata, ka intuitīvi slēpās no cilvēkiem un no dzīves, kas viņu neapmierināja. Un vēl viņš pastāvīgi noslēdzās sevī, jo domāja par cilvēkiem, kurus nespēja glābt, izmantojot tikai nazi un skalpeli.
Bet kaut kā nejauši nonācis psihoterapeita seacnsā, viņš satika savu pacientu, kuram atklāja vēzi. Sigelam par pārsteigumu, ka pacients veic šāda veida ārstēšanu, apacients atbildēja:”Brīvajā laikā, kad neapmeklēju jūsu kl**iku, man ieteica nākt uz šāda veida seansiem. Un ziniet – palīdz!” Sigelam viss kļuva skaidrs: “Tad lūk, kas cilvēkiem ir nepieciešams!”
Viņš sāka organizēt cilvēku grupas, lai palīdzētu viņiem radīt pozitīvas emocijas un pamodinātu organisma aizsarspējas cīņā ar vēzi. Sešas stundas nedēļā viņš vada trīs vēža slimnieku grupas – pa divām nodarbības stundām ar katru, un tā desmit gads. Un redz to, ka tiko kā viņa klausītāji ir sakārtojuši savu dzīvi saskaņā ar saviem sapņiem, viņi atveseļojās, un tie, kas likās esam nolemti, turpināja dzīvot un jutās vēl labāk.
Starp šiem cilvēkiem bija arī tie, kurus Sigels operēja pats sakarā ar vēzi. Nu jau desmit gadus viņi dzīvo bez mazākajām šīs saslimšanas pazīmēm – vienkārši tāpēc, ka novērtē katru dienu un priecājas par dzīvi. Katrs no šiem pacientiem savureiz sev ir pateicis: “Pieņemsim, ka pēc pusgada es nomiršu. Nu ko, tas nozīmē, ka man ir jāsāk dzīvot tieši tagad”.
Un, kad reiz Sigels viņiem zvana pa telefonu, viņi saka:”Jā, es esmu dzīvs. Es vienkārši sāku dzīvot un tāpēc nenomiru”.
Es gribu nomirt tagad.