Nicīgā smīniņā saviebta pusaudzes sejiņa un ielu mākslas atribūtika vāka noformējumā – jā, mūsdienu franču rakstnieces Virdžīnijas Depāntas romāns “Apokalipses mazulīte” ir kā kliedziens, kā aicinājums, kā atklāsme. Sižets vēsta par aizbēgušas pusaudzes Valentīnas meklējumiem Parīzē un Barselonā, atklāti un iejūtīgi rādot arī meitenes ikdienu pirms pazušanas, viņas sapņus, vēlmes un cerības.
Ģimenes uzdevumā izsekot dumpīgo skuķi devušās divas privātdetektīves: nevērīgā un lempīgā Lisī, kurai jau vienreiz izdevies Valentīnu pazaudēt, un Hiēna, leģendāra radība ar rokzvaigznes ārieni un tumsas eņģeļa cienīgu neizskaidrojamu spēju atrast meklēto. Viņu ceļojums pa pazudušās meitenes pēdām lasītājam atklāj dažādu mūsdienu Eiropas subkultūru spraigi nīkulīgo ikdienu: te savdabīgā simbiozē figurē gan antiglobālisti un atraktīvas mākslinieces, gan grupveida orģijās slīgstošas lesbietes un nelaimīgas mājsaimnieces, noslēpumaini slepeno dienestu aģenti, sektanti un magribieši, vieglas un smagas narkotikas… Vienīgais, kas šīs dažādās būtnes un parādības vieno, ir ticības un/vai identitātes krīze.
Mūslaiku Parīzē, kur augusi Valentīna, bērnu un pieaugušo prāti ir samulsināti, – ne mājas, ne skola vairs nav mīloša vide, kurā augt un attīstīties, un katrs indivīds ir tieši tik viens, cik viens un neaizsargāts ir nācis pasaulē. Kā vējritenis Valentīna ir traukusies cauri dzīvei, meklēdama saknes un patvērumu, un šie izmisīgie meklējumi viņu rauj arvien tālāk no realitātes – varētu pat sacīt, ka realitātei Valentīnas dzīvē ir maza nozīme.
Abas detektīves, cilvēki, kuriem būtu jāpārstāv stabilitāte un informētība, ir tādi paši vējriteņi, varbūt vienīgi košāki un pamanāmāki. Un meitenes radītāji – tētis, pusmūža rakstnieks ar stabili nestabilu privāto dzīvi, un māte, novecot sākusi trofejsieva, – nekādi nevar būt enkuri, kas trauksmainu pusaudzi spētu noturēt ar mīloši stingru roku.
Tāpat kā divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Kalifornijā uzplauka hipiju kustība, šābrīža Eiropas jaunieši tiecas uz kādu pagaidām nezināmu, bet noteikti savādāku pasauli. Sacelšanās pret vecāku nejēdzīgās dzīves apēnoto kārtību Valentīnai ir kā izmisīgs mēģinājums atrast sevi un savu vietu, ieraudzīt nākotni kā iespējamību, nevis neizbēgamu galu.
Virdžīnija Depānta (Virginie Despentes) Francijā un citviet Eiropā izpelnījusies literāru atzinību gan literatūrzinātnieku un kritiķu, gan lasītāju aprindās. Viņa nominēta Man Booker Prize, saņēmusi prestižo Renaudot balvu, godalgota ar Prix de Flore. Romāns “Apokalipses mazulīte” tulkots daudzās valodās, par to spraigi diskutēts presē un sabiedrībā.