Es izlēmu pilnībā atteikties no cukura – vismaz vienu mēnesi. Programma, kurā pieteicos, saucas “30 dienu cukura detoksikācija”. Man ļoti garšo bekons un alus, tāpēc zināju, ka būs grūti. Taču vēlējos vismaz pamēģināt.
Programmas vadītāja bieži atkārtoja visiem dalībniekiem, ka cukurs izraisa atkarību tāpat kā kokaīns, bet programmas buklets šķita ļoti daudzsološs un mani iedrošināja. Tajā bija rakstīts par tādām tēmām kā saikne starp emocijām un ēšanu, cukura negatīvā ietekme, dažādu pārtikas produktu izpēte, kā arī integrācija, mēģinot noskaidrot, kā citādi varētu dzīvot bez cukura.
Katru dienu dalībnieki saņēma e-pastu ar detalizētu sarakstu, ko programmas vadītāja tajā dienā ir ēdusi, piemēram, mandeļu sviestu, spinātu salātus ar kaņepju eļļu, ēdamajām lēcām un maizi no izdīgušiem graudiem. Viņa pie uzkodām pieskaitīja popkornu ar kanēli, bet vienīgais saldais ēdiens bija kēksiņš ar agaves nektāru. Viņa neēda pat augļus, jo tajos ir augsts dabīgā cukura līmenis.
Šādas ikdienas ēdienkartes tika sūtītas ar mērķi nomierināt un parādīt, ka ir iespējams iztikt bez cukura, bet tās bija tik atšķirīgas no mana ierastā uztura, ka es sāku šaubīties. Es pieteicos, cerot, ka atradīšu gribasspēku un nesēdēšu pusnaktī pie saldā popkorna bļodas. Es nebiju īsti gatava plašajām sarunām par čia sēklu pozitīvo ietekmi un jutos kā nodevēja, plānojot savu dzīvi pēc šīs programmas, kas iekļauj makaronus, jogurtu un alkoholu.
Lai nu kā, es cītīgi turējos pie programmas plāna. Pierakstīju savus mērķus un izmetu visus pārtikas produktus, kuros bija cukurs (vai kaut kas līdzīgs tam – brūno rīsu sīrups, žāvēta cukurniedru sula, un tml.) Pēc tam lielveikalā izvēlējos tikai tos produktus, kam bija zaļā gaisma programmas ēdienkartes plānā. Es pat izveidoju atļauto produktu sarakstu savā telefonā, lai varētu ērti tam piekļūt jebkurā laikā.
Pirmajā dienā es izēdu bļodu ar auzu pārslām un mandeļu pienu, vaniļu un valriekstiem. Paēst varēju, bet konsistence līdzinājās līmei. Labs sākums. Tomēr man izdevās turēties pie plāna.
Pārējās maltītes nebija īpaši inovatīvas – daudz aukstu riekstu, zaļo smūtiju un ceptu olu – taču es biju paēdusi. Kā uzkodas izvēlējos pistācijas un siera šķēlītes, kā arī joprojām dzēru ierasto latte, nomainot saldināto sojas pienu pret parasto. Agaves nektāra kēksiņi un citi saldumi gan izpalika.
Programmas beigās es fiziski jutos diezgan labi. Varēju labāk izgulēties, un dienas laikā man bija vairāk enerģijas. Ķermenis nebija tik jutīgs kā iepriekš, un arī alerģiju izpausmes vairs nebija tik izteiktas. Emocionālā ziņā gan es jutos briesmīgi.
Protams, vēlējos ēst veselīgi un kontrolēt to, kas nonāk manā organismā, taču atteikšanās no cukura man nozīmēja arī atteikšanos no prieka, ko sniedz pārtika.
Programmas ietvaros es ļoti rūpīgi atzīmēju visu, ko ēdu un pārliecinājos, ka nekas nav ārpus apstiprinātā saraksta, kā arī netiek pārsniegts dienā atļautais cukura daudzums. Es nevarēju iet vakariņās kopā ar draugu vai satikties ar citiem draugiem “laimīgajās stundās”, jo tad nevarētu atturēties no ogļhidrātiem, alkohola vai pat augļu salātiem.
Es kļuvu gluži vai apsēsta ar to, ko ēdu, un ne par ko citu nespēju domāt. Tas bija nogurdinoši, neatkarīgi no tā, cik labi es izgulējos.
Detoksikācija ļāva man saprast, kāda ir cukura negatīva ietekme uz organismu, taču būsim godīgi – mana dzīve bez cukura nebija ilgāka par 30 dienām. Es izlēmu, ka varu iekļaut daļu no veselīgā dzīvesveida paradumiem savā ikdienā un dažreiz apēst arī kaut ko tādu, kas mani iepriecina, piemēram, glazūrkēksiņš ar īstu, saldu cukuru.
Avots: womansday.com