Ekscentriskie mursi – nāves dieva mājoklis
Etiopijas teritorijā mitinās mursi cilts, kas piekopj visnotaļ dīvainas, ja ne absurdas tradīcijas. Bet, atbilstoši cilts pārliecībai, tieši tās satur kopā seno kopienu. Mursi reliģiskie uzskati sakņojas ticībā, ka viņi ir nāves dieva Jamda kalpotāji. Mursi vīriešu ķermeņus pielīdzina cietumam, kurā nāves dievs iemitinājis nāves dēmonu nemierīgās dvēseles. Savus ķermeņus cilts vīrieši izkrāso ar baltām strīpām, kas simbolizē ķermeņa važas, kuras notur nāves dēmonus ieslodzījumā.
Savukārt mursi sievietes, kuras daba tikpat kā nav apveltījusi ar dabisko galvas rotu, šo trūkumu kompensē ar dabas materiālu palīdzību – zariņiem, mirušiem kukaiņiem, ādas gabaliņiem, žāvētiem augļiem, dzīvnieku astēm un tamlīdzīgiem aksesuāriem. Bet viskošākā mursi sieviešu atšķirības zīme no citu cilšu sievietēm ir līdz neticamiem izmēriem izstiepta apakšlūpa, kurā ievieto speciālu māla šķīvi “debi”, kas reizēm sasniedz pat 30 cm diametrā. Lai panāktu tādu efektu, cilts sievietes apakšlūpā izveido iegriezumu un ievieto tajā koka bļodiņu.
Pakāpeniski trauciņus nomaina pret arvien resnākiem, tādējādi lūpa izstiepjas līdz gluži nedabiskiem apmēriem. Ja šķīvīti izņem, lūpa atkaras par 10–15 centimetriem. Visas cilts sievietes ir ieinteresētas šajā procedūrā, jo par līgavu bez “debi” līgavaiņi dod gaužām niecīgu līgavas izpirkuma naudu, tādēļ vairums vietējo sieviešu tomēr izšķiras par labu šim savdabīgajam skaistuma aksesuāram. Pastāv arī versija, ka mursi sievietes sākušas “nēsāt šķīvīšus” nevis tāpēc, lai, viņuprāt, izskatītos skaistākas, bet gluži pretēji – lai liktos mazāk pievilcīgas kolonistu acīs un izvairītos no nokļūšanas verdzībā.
Mursi sievietes izceļas arī ar savu unikālo monisti bižutēriju – rotām no nagu falangu kauliņiem. Spriežot pēc kauliņu daudzuma, uz vienas Etiopijas skaistules kakla karājas aptuveni 4–6 roku plaukstas. Taču tas vēl nav viss: rotas “nolako” ar kausētiem cilvēku taukiem, tādēļ monisti specifiski smako. Materiālu šīm dabiski pārdabiskajām rotām iegūst no… cilts vīriešiem. Tas tādēļ, ka šīs etniskās grupas vīrieši netiek īpaši godāti savu mīļoto vidū, un par katru disciplināro pārkāpumu cilts virspriesteriene Sreka nocērt viņiem rokas plaukstu, kuru tad arī izmanto kā galveno izejmateriālu cilts sieviešu bižutērijai.
Ciltī piekopj savdabīgus reliģiskos rituālus, saskaņā ar kuriem visas cilts sievietes ir nāves priesterienes. Vakaros viņas izgatavo speciālu narkotisko dziru no halucinogēniem augiem. Gatavo pulverīti uzber uz “debi” un kopā ar vīru veic rituālo “nāves skūpstu”, kas paredz narkotiskā maisījuma izlaizīšanu. Tad pavardā iemet apreibinātāju – zālītes, no kurām dūmi paceļas līdz būdas griestiem. Vīrietis uzkāpj otrajā stāvā, kas speciāli izbūvēts šim rituālam, un caur daudzajām šķirbām grīdā sāk ieelpot apdullinošos izgarojumus. Galvu viņš ievieto speciālā ierīcē – “brkutā”. Augstākā priesteriene Sreka to iesmērē ar speciālām zālītēm, kas izsauc konkrētu sapņojumu.
Narkotiskā sapņa tēmas var būt veiksmīgas medības, dzimumakts vai svētku dzīres. Kamēr vīrs atrodas “nāves sapnī”, sieva dod viņam indi, ko izgatavojusi virspriesteriene no mursi sievietes zobiem un desmit veidu zālītēm. Veikušas savu vīru masveida saindēšanu, sievietes sapulcējas Srekas būdā un veic noslēpumaino rituālu, kurā izsauc nāves dievu. Baisais rituāls noslēdzas ar to, ka priesteriene apstaigā visas būdas un saindētajiem vīriešiem iestumj mutē pretindi. Bet dažkārt gadās, ka kāds no nelaimīgajiem nesaņem glābjošo pretindi un viņa uzticīgā kļūst par atraitni uz mūžu, vienlaikus saņemot visas cilts cieņu kā Jamda izredzētā.
Savas baisās tradīcijas un reliģiskos rituālus šie cilvēki izskaidro aukstasinīgi un lakoniski: “Mēs esam visparastākie tumsas gari, kurus uz zemi nosūtījis Jamda, lai veiktu mistiskus rituālus. Mūsu senā cilts vienkārši veic savu pienākumu!”
Nežēlīgie delfīnu slaktiņi Fēru salās
Fēru salās divas reizes gadā – maijā un oktobrī – noris rituāls, kas pārvērš jaunekļus par vīriešiem. Rituāla dalībnieki ar kuteriem sadzen līcī desmitiem un pat simtiem delfīnu un rīko asiņainu slaktiņu. Dzīvniekus nogalina ar cirvjiem, armatūru, harpūnām, mietiem un citiem ieročiem. Ūdens kļūst sarkans no melno delfīnu – grindu – asinīm. Vienu delfīnu “mednieki”, sekojot tradīcijai, palaiž brīvībā: lai viņš ievilinātu lamatās jaunus upurus.
Senajos laikos šī tradīcija salas iedzīvotājiem palīdzēja izdzīvot, jo viņi pārtika no delfīnu gaļas. Mūsdienās šāda asins izliešana nav nepieciešama, taču tradīcija joprojām pastāv. Tā kā dāņu Fēru salās gandrīz nav – 91% iedzīvotāju ir fērieši (no 1948. gada faktiski neatkarīgi no Dānijas) –, dāņu varas iestādes, neskatoties uz ekologu un dabas aizstāvju protestiem, nevar ietekmēt delfīnu bēdīgo likteni suverēnajās Fēru salās. Zaļo aktīvisti vērsušies pie Dānijas varas iestādēm, Eiropas Padomes un Fēru salu administrācijas ar lūgumu izbeigt nevainīgo dzīvnieku bezjēdzīgo slepkavošanu. Nepieciešamo parakstu skaitu savāca, taču dokuments joprojām nezināmu iemeslu dēļ nav pieņemts. Iespējams, būs nepieciešami vēl vairāk aktīvistu parakstu, jo ļoti daudz adrenalīnu izslāpušu tūristu ierodas salās, lai paskatītos uz turienes “košāko izrādi”.
Baisi izkropļotās afrikānietes
Sieviešu apgraizīšanu, izrādās, uzskata par tradicionālu rituālu, kam bijuši pakļauti 84 miljoni mūsdienās dzīvojošu sieviešu vairāk nekā 30 valstīs – galvenokārt Āfrikā, Āzijas un Latīņamerikas daļās. Turklāt, lai arī kur apmestos emigranti no šīm zemēm, apgraizīšana turpinās. Pēdējo desmit gadu laikā reģistrēti gadījumi Lielbritānijā, Francijā, Vācijā un vēl piecās attīstītās valstīs, ieskaitot ASV un Somiju.
Britānijā sieviešu apgraizīšanu oficiāli aizliedza 1985. gadā, bet daudzas afroaziātiskās kopienas lielajās pilsētās turpina piekopt šo tradīciju, kropļojot savas meitas. Patlaban tas apdraud 10 000 meiteņu, un skaitlis turpina pieaugt līdz ar jaunu emigrantu vilni. Tā kā operācijas veic slepeni vai arī ārpus valsts, precīzus skaitļus nezina neviens.
Izskaidrojumi šim rituālam var būt visdažādākie, bet parasti sieviešu apgraizīšanu skaidro kā mēģinājumu saglabāt meitenes šķīstumu un jaunavību, apspiest iedīglī jebkādu seksuālo aktivitāti. Turklāt apgraizīšanas piekritēji uzskata, ka tas paaugstina vīrieša baudu, jo sadzijušās maksts malas neļauj tai izstiepties pat pēc dzemdībām. Neapgraizītās meitenes bieži uzskata par izvirtulēm, un viņām kļūst gandrīz neiespējami apprecēties. Vēl viens iemesls ir gluži reliģiozs. “Vecāki mums iedvesuši, ka mums jāizpilda reliģiskie priekšraksti, lai būtu tīkami Dievam,” teikusi meitene no Somālijas. Pēdējā laikā daudzas musulmaņu sievietes pārsteigumā uzzinājušas, ka Korānā nav bilsts ne vārds par sieviešu apgraizīšanas nepieciešamību. Arī kristiešu Bībelē par to nekas nav teikts.
Lasi vēl: Deviņas pazīmes, kas norāda, ka mēs “maksājam” par mūsu senču grēkiem un parādiem
Taču, neskatoties uz to, miljoniem sieviešu turpina labprātīgi kropļot sevi un savas meitas, sekojot priekšteču paraugam, bieži pat nenojaušot par sekām, kas ir hroniskas infekcijas, cistas, hroniskas sāpes, menstruālās asinis zarnu traktā, frigiditāte, depresijas un citas patoloģijas, ko izraisa apgraizīšana.
Visizplatītākā sieviešu apgraizīšanas forma ir klitorodektomija – atbrīvošanās no klitora. Tāds nežēlīgs un slimīgs rituāls pastāv daudzās Āfrikas kontinenta daļās. Eiropā tādu operāciju veica līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem nolūkā nepieļaut “pārmērīgu” masturbēšanu.
Āfrikā šo šausminošo operāciju veic noteikta mērķa labad, proti – rezultātā sieviete “attīrās” un kļūst seksuāli daudz pievilcīgāka. Dažos reģionos var vīrieti pamatīgi apvainot, ja viņu nozākā par “neapgraizītas mātes dēlu”. Tur uzskata, ka klitors padara sievieti seksuāli agresīvu, liekot viņai izjust nedabisku pārlieku seksuālo apetīti. Dažās Austrumāfrikas tautās sievietei izgriež ne tikai klitoru, bet arī mazās apakšējās kaunuma lūpas.
Izšķir trīs veida sieviešu apgraizīšanu: sunnu, ekscīziju un infibulāciju. Sunna, kā atzīst speciālisti, esot visnekaitīgākā procedūra.
Sievietei izgriež ādas krokas apkārt klitoram tā, lai tas būtu pastāvīgi atvērts. Ekscīzija ir operācija, ko rituāla ietvaros veic vairumā musulmaņu valstu (lai arī viņi to noliedz). Procedūras mērķis – pilnībā atbrīvot sievieti no klitora un mazajām kaunuma lūpām, tādējādi liedzot sievietei uz visiem laikiem iespēju gūt seksuālo baudu, toties padarot viņu vienmēr “uzticīgu” un “tikumīgu”.
Infibulācija jeb tā dēvētā “faraona apgraizīšana” ir visnežēlīgākā sieviešu ģenitāliju kropļošanas forma. Sievietei likvidē ne vien klitoru un mazās kaunuma lūpas, bet vēl sašuj kopā arī lielās kaunuma lūpas tā, lai paliktu vien neliela spraudziņa. Pēc operācijas meitenes kājas cieši sasien uz divām nedēļām vai pat mēnesi, un viņa guļot pavada visu laiku ar sasietām kājām, kamēr neatgūstas pēc operācijas. Un tikai no apgraizītāja ir atkarīgs atstātās spraudziņas lielums.
Ap dzemdību laiku tādu “ieeju” izsutina, ja ne – veic ķeizargriezienu. Pēc dzemdībām vaginālo rajonu aizšuj vēlreiz, “lai vīrieši gūtu lielāku baudu no dzimumakta”, bet katru reizi pirms dzemdībām to atkal nākas pārgriezt. Visu šo kropļojumu laikā sieviete, protams, izjūt mokošas sāpes, dažreiz nomirst no sarežģījumiem, galvenokārt no noasiņošanas, reizēm zaudē samaņu šoka dēļ (viss notiek bez anestēzijas) un nereti saslimst ar stingumkrampjiem, asins saindēšanos, hroniskām urīnceļu infekcijām un neauglību.
Pēcnāves kāzas Ķīnā
Ķīnas rietumu rajonos saglabājusies sena tradīcija, kas radusies vēl Han dinastijas valdīšanas laikos: nomirušiem jauniem vīriešiem un sievietēm, kuri nav paguvuši dzīves laikā stāties laulībā, jābūt apglabātiem pārī ar mirušu pretējā dzimuma cilvēku. Tādu praksi dēvē par “minhuņ” – pēcnāves laulībām.
Ķīnieši tic, ka, veicot laulību ceremoniju mirušajiem, viņi garantē aizgājējiem laimīgu laulības dzīvi viņsaulē ar zārka kaimiņieni vai kaimiņu. Turklāt naudu, ko kopīgajā apbedīšanā iedod mirušās līgavas vecākiem, uzskata par ķīniešiem ierastā kāzu rituāla līgavas izpirkuma analogu. Tradicionāli par sievietes ķermeni ģimene parasti maksā aptuveni 1200 dolāru, kas ir ekvivalents parasta ķīniešu fermera četru gadu ienākumam.
Tādēļ tradīcijā ir ieinteresēti ne tikai šajā pasaulē otro pusi neatradušā aizgājēja radinieki. Mirušo līgavu tirgus pastāvēšana Ķīnā noved ne tikai pie slepkavībām alkatības dēļ, bet arī kapu apgānīšanas. Kāda sieviete no Jaņčuaņas centās nopirkt 15 gadus vecas mirušas meitenes atliekas, kuru neviens nepieteicās paņemt no kaimiņu pilsētas slimnīcas morga – lai izdabātu savam mirušajam brālim, kurš nomira kā vecpuisis. Viņa teica, ka brāļa gars pastāvīgi viņai rādoties sapņos un pieprasa sev sievu. Bet tās ģimenes, kam nav izdevies ne savākt naudu, lai nopirktu aizkapa līgavu, ne nogalināt kaimiņu meitu vai izrakt no kapa nomirušu sievieti, liek dēla zārkā līgavas salmu figūru, cerot, ka aizgājējam ies pie sirds kaut vai šāda partnere.
Mirušo un dzīvo kopbildes Eiropā
19. gadsimta Eiropā joprojām bija izplatīta mirušo fotografēšanas tradīcija. Mirušo cilvēku fotografēja radinieku lokā: ar tējas krūzi rokās, pie rīta avīzes un citas ikdienas nodarbes darot, piešķirot mirušā ķermenim dažādas formas. Gadsimta beigās mirušu bērnu fotografēšana kļuva par noteiktu tradīciju. Kartītes ar mirušiem zīdaiņiem mātes glabāja kā visdārgāko talismanu.
Mazus bērnus, kas nomiruši no slimībām, ļoti bieži fotografēja kopā ar mīļākajām rotaļlietām un pat sēdināja uz soliņiem, lai viņi izskatītos gluži kā dzīvi. Mazuļus ietērpa svētku tērpos un rotāja ar ziediem. Bieži vecāki pat centās smaidīt, turot uz rokām mirušos zīdaiņus, it kā viņi, vienkārši garāmejot būtu iegājuši ar viņiem kopā fotosalonā pastaigas laikā. Bērniem dažkārt piezīmēja bildēs acu zīlītes, lai imitētu atvērtas acis. Bija pat fotogrāfijas, kurās miroņi iemūžināti kopā ar mājdzīvniekiem – putniem, kaķiem, suņiem. Turklāt mirušos un dzīvos dēlus un meitas fotografēja kopā.
Pastāv daži skaidrojumi, kādēļ veiktas šādas fotogrāfijas. Pirmkārt, tā bija mode: cilvēki vienkārši kopēja viens otra izturēšanos. Pēc fotogrāfijām veidoja personiskās annāles un memuārus. Fotogrāfu uzaicināja uz katru svarīgu notikumu cilvēka dzīvē – piedzimšanu, svētkiem, mājas vai mašīnas pirkšanu, kāzu ceremoniju, bērnu piedzimšanu, un pēcnāves uzņēmums kļuva par šī dzīves cikla loģisku noslēgumu. Bet galvenais iemesls – tādā veidā cilvēki centās iemūžināt sev tuvā cilvēka pēdējo mirkli. 19. un 20. gadsimtā ģimene nozīmēja daudz vairāk nekā mūsdienās. Tādēļ populāra bija tradīcija piemiņai glabāt mirušo matu cirtas, apģērba gabaliņus. Bet gadījumā ar bērniem tās varēja būt viņu vienīgās fotogrāfijas. Vecāki ne vienmēr paguva bērnus nofotografēt dzīves laikā, un fotogrāfija palika kā vienīgā piemiņa.
Avots:
