Ceļa locītava ir diezgan komplicēts un nopietns mehānisms. Tajā savienojas augšstilba kauls un lielais lielakauls, bet priekšpusē novietots aizsargājošs disks – ceļa kauls. Svarīgas šīs locītavas struktūras ir arī saites (sānu saites un krusteniskās, kas ir locītavas iekšpusē) un skrimšļi – meniski (katrā locītavā pa diviem), kas nodrošina stabilitāti.
Daļa pacientu ir gados jauni un sportiski cilvēki, kuri aizraujas ar ekstrēmiem sporta veidiem. “Manā uztverē tiem jāpieskaita arī basketbols, jo ar ceļa locītavas problēmām pacientu vidū basketbolistu ir ļoti daudz. Ir arī futbolisti, hokejisti, slēpotāji, skrituļotāji, arī veikotāji – visi šie sporta veidi atstāj negatīvu iespaidu uz ceļa locītavu. Kas tajos bīstams? Kontakts!” Celī visbiežākā problēma ir meniska plīsums (ap 70%), saišu bojājumi – ap 30%. Teorētiski
sievietēm pacientu vidū vajadzētu dominēt, jo sievišķā hormona estrogēna ietekmē audi ir maigāki, vieglāk plīst, līdz ar to profesionālās sportistes, kas nodarbojas ar basketbolu, regbiju, hokeju un tamlīdzīgiem sporta veidiem, riskam pakļautas vairāk nekā vīrieši. Tomēr sportā sieviešu īpatsvars nav lielāks kā sportistu vīriešu skaits, līdz ar to pacientu attiecība ir 50:50.
Bojāts menisks
Ja plīst menisks (visbiežāk – iekšējais), simptomi ir tūska (locītavu piepilda papildus saražotais locītavas šķidrums), lokālas sāpes un kustību ierobežojums. Raksturīga pazīme ir krakšķis, it kā locītavas iekšienē kaut kas pārlēktu, bet pati locītava atrodas pussaliektā stāvoklī – kāju neizdodas ne līdz galam iztaisnot, ne saliekt. Ieteicamā rīcība – nepār-
slogot locītavu (pēc iespējas mazāk jāstaigā), jālieto fiksējošs pārsējs, jāpieliek aukstums, jālieto kāds no lokālajiem pretsāpju un pretiekaisuma geliem. Pēc divām trim dienām, kad akūtais periods pagājis, tūkums noplacis, bet sāpes un raksturīgais krakšķis nepāriet, ieteicams vērsties pie ārsta, lai noskaidrotu, vai tiešām runa ir par bojātu menisku.
“Rentgenā šīs problēmas nevar redzēt, tāpēc es nosūtu tikai uz izmeklējumiem ar magnētisko rezonansi,” paskaidro Romāns Prozorovičs. “Arī no sonoskopijas šajā gadījumā nav nekādas jēgas, jo bojājumus mīkstajos audos tā neatklāj.” Meniska bojājumus lielākoties ārstē ķirurģiski – gan jaunajiem un sportiskajiem, gan cilvēkiem gados,
kuri savukārt menisku traumē galvenokārt sadzīviskās situācijās: pietupstoties, nesot smagumus, ko bieži vien papildina arī ķermeņa liekais svars, u.tml. Skrimslis nav apasiņots, tas barojas no locītavas šķidruma, kura ar laiku kļūst mazāk.
Mainās arī kaulu struktūra, to virsma top abrazīva un deldē mīkstos audus visapkārt. Menisks pats no sevis nevar sadzīt, tāpēc jāoperē.
“Menisku var sašūt vai izņemt tā bojāto daļu. Pēc sašūšanas aptuveni mēnesi jāstaigā ar kruķiem, kāju nedrīkst noslogot, bet pēc daļas izņemšanas cilvēks uzreiz var staigāt,” stāsta ārsts. “Visi pacienti jautā – dakter, bet kāda ir garantija, ka sadzīs? Parasti atbildu, ka garantija ir tikai Šveices pulksteņiem.” Menisku sašuj ar sintētiskiem diegiem, kas nekad neuzsūcas. Lielākoties menisks nesadzīst, bet turas kopā tikai ar šiem pavedieniem. Gadās, ka pēc kāda laika jāņem ārā meniska gabals ar visām šuvēm. Taču Romāns Prozorovičs uzsver – neliela meniska sektora zaudējums, ja tas izgriezts filigrāni un ar laba profesionāļa rokām, nav nekas īpašs. Ja pēc meniska bojājuma salāpīšanas vai izoperēšanas pacients neņem vērā ārsta ieteikumus un turpina intensīvi noslogot locītavu, teiksim, skrienot ultramaratonā, cietušais menisks var plīst citā vietā.
Bet, ja menisks izņemts lielā apmērā, palielinās berze starp kauliem. Šādā locītavā vecumdienās artroze iestāsies agrāk nekā veselā, kaut gan mūža garumā cilvēks būs juties visnotaļ komfortabli un celis nekādas problēmas nebūs sagādājis. Agrāk meniska bojājumus operēja atvērtās operācijās, tagad – galvenokārt mazinvazīvi (artroskopiski).
Saišu plīsumi
Ceļa locītavas kustenisko saišu bojājumi ir otra raksturīgākā problēma šajā ķermeņa daļā. Līdzīgi kā meniska traumas, arī saišu bojājumus bieži gūst aktīvu kontakta sporta veidu dalībnieki: basketbolisti, volejbolisti, hokejisti, slēpotāji, futbolisti. Saišu plīsumu var gūt, arī braucot ar motociklu, divriteni vai vienkārši skrienot un krītot uz sāniem, taču tā nav trauma, no kuras pasargāti mazāk aktīvie, piemēram, cilvēks ar lieko svaru, slīdot un pakrītot uz apledojušas ielas, arī var sabojāt saites.
“Celis ir domāts, lai saliektu un iztaisnotu kāju, rotācijas kustība tajā nav paredzēta. Ja saite tiek iestiepta, pagarināta, tā vairs nepilda savu funkciju, līdz ar to medicīnā visos gadījumos runā par saišu plīsumu,” apraksta traumatologs ortopēds. “Pagarinātās saites īsti nenotur locītavu tai paredzētajā vietā – jau atkal tiek veicināta kaulu berzēšanās.”
Krustenisko saišu plīsums ir salīdzinoši smaga trauma, kas stipri sašūpo jebkura augstas klases sportista karjeru. Kā var līdzēt? Jāoperē! Saites nevar sašūt, tās rekonstruē – ņem saites no citas vietas pacienta paša ķermenī, veido transplantātu un, izveidojot caurumus gan augšstilba kaulā, gan lielakaulā, fiksē vajadzīgajā vietā. Pēc operācijas pacientam locītava jākustina, bet rehabilitācijas periods kopumā aizņem 6–8 mēnešus. Pēc saišu rekonstrukcijas locītava tomēr nav tāda pati kā agrāk.
Raksts no žurnāla “36,6°C” tematiskā izdevuma “Locītavu veselības ceļvedis”
Avots:
