“Šis tilts ir slavens tādēļ, ka no tā pēdējas divas desmitgades suņi lec pretī sāpīgai nāvei uz 15 metrus zemāk esošajiem akmeņiem. Neviens nezina, kādēļ viņi tā rīkojas. Kopš 1950. gada šeit pretī nāvei devušies jau 50 suņi. Katru gadu, nolecot no pašnāvību tilta, bojā iet vismaz viens suns.
Nekas nesaista šos dzīvniekus, izņemto to, ka tie ir suņi ar izteiktu, garu purnu. Vienā gadījumā suns pēc kritiena no tilta izdzīvoja, lai pēcāk atkal uzrāptos uz tā un lektu vēlreiz. Neizskaidrojamā mājas mīluļu nāve tiek saistīta ar ūdeļu urīna smaku, bet arī šī teorija nav pierādīta. Tas, kas notiek uz Overtaunas tilta, vēl šobaltdien ir pārsteidzošs un neizskaidrojams fenomens.
Ja Pāvpija patiesi ir depresīva, tad labākais veids, kā to noskaidrot, ir dodoties uz Overtaunas tiltu, atlaist suni no pavadas un redzēt, vai tas nolēks. Ja viņa vairs nevēlas dzīvot, šī būs iespēja to pārtraukt. Vienīgā problēma ir tā, ka Pāvpijas kompanjons Maks, kurš ir visai padumjš, varētu izdomāt sekot Pāvpijas piemēram.
Līdz Overtaunai bija jābrauc divas stundas. Jo tuvāk tiltam tuvojāmies, jo satrauktāks es kļuvu. Manas plaukstas kļuva stīvas un sviedrainas, aizmugurē sēdēja divi suņi. Neizskatījās, ka Pāvpijai interesē vieta, kurp dodamies. Mani iepriecināja tas, ka viņa it nemaz nešķita satraukusies.
Es izlaidu suņus no mašīnas un mēs devāmies lejup pa ceļu. Izkāpjot no automašīnas un dodoties tilta virzienā, es jutu, ka pieļauju šaušalīgu kļūdu.
Lasi vēl: Viņa gribēja izdarīt pašnāvību, bet baristas uzrakstītais uz kafijas krūzes mainīja viņas dzīvi
Mēs atradāmies tilta vidū, tālu zem sevis es dzirdēju ūdens skalošanos pret akmeņiem. Trīcot es pieliecos pie Pāvpijas kakla siksnas, lai noņemtu to un atbrīvotu viņu no pavadas. Es noglāstīju viņas galvu un jutu, ka mana sirds daudzās kā neprātīga. Man bija bail. Sakožot zobus, es atvadījos, noņēmu kakla siksnu un palaidu Pāvpiju brīvībā.
…un nekas nenotika. Itin nekas. Pāvpija kādu brīdi ošņāja tilta margas un tad aši pārskrēja pāri tiltam uz otru tā pusi. Maks, dumjais suns, pat neievēroja, ka atrodas uz tilta. Ja Pāvpijai bija novirzes, tad tas bija itin dīvains veids, kā tās izrādīt.
Es jutos atvieglots, priecīgs par to, ka Pāvija izvēlējās dzīvot. Es devos ar suņiem garā pastaigā pa mežu, pēc kuras tie dabūja gardu maltīti. Pāvpija izskatījās visnotaļ apmierināta, un tāds jutos arī es.”
Avots: viralthread.com
