17 gados
…visbiežāk izskrien pie vīra, lai nepaliktu vecmeitās: tā vien liekas – ja ne tagad, tad nekad. Nereti stājas laulībā nevis jūtu, bet vēdera dēļ, kur jau briest dzīvība. Ak, cik gan ļoti vēlāk var atkosties šie trauksmainie manevri. Neizpriecājusies, neizdancojusies, pat nepaguvusi līdz galam ar lellēm izspēlēties, – bet jau veļ sev plecos pieaugušo nastu. Vēlāk gribēsies atgūt neizdejoto, neizpriecāto, taču vairs nedrīkstēs. Tad nu nākas vai nu sevi lauzt un mainīt, vai slepus, paklusītēm…
25 gados
…visbiežāk laulībā stājas mīlestības nevis aprēķina dēļ. Ar mīlestību viss ir aptuveni skaidrs: kļuvusi pieaugusi “iztrakojusies”, vienu otru pamēģinājusi un atradusi īsto. No otras puses – vecums tāds, ka augstskola jau pabeigta un arī dzemdēt labākais laiks. Tā kā mīlestību pavada spēcīgs materiālais atbalsts, mīļotais atrodas drīz vien.
Šajā vecumā aprēķins parasti ir visai primitīvs: nauda, automašīna, iespēja dzīvē iekārtoties. Pat ja līgavainī kaut kas ne visai patīk (vai pat ļoti izteikti nepatīk), cenšas sevi pierunāt: labi, padzīvošu, gan pieradīšu. Nu, nu, lai Dieviņš dod. Citādi nāksies pašai sevi izpliķēt un purpināt, ka zinājusi jau gan, kādu soli sper, taču līdz galam neaprēķinājusi.
35 gados
…laulību aiz mīlestības ir arvien mazāk, ja nu vienīgi visu laiku tvīki pēc mīļotā, gaidīdama, kad viņš izšķirsies. Kaut gan (tas jāpiebilst iekavās) mīlestība mēdz gadīties pa labi un kreisi, tepat līdzās, taču nezin kādēļ ne jau pret vīru, bet šķirties ne jau ikviena sadūšosies. Un, protams, sāk dominēt atkārtotas laulības, kuru vidū uz mīlestību balstīto ir arvien mazāk.
Visbiežāk ne jau mīlestība, bet labas attiecības, drošība, miers un, protams, arī materiālie apsvērumi. To tikai marksisma klasiķi varēja pļāpāt par «laulāto prostitūciju», turpretī, ja bērniem, burtiski, nav, ko mutē bāzt, gribot negribot domāsi nevis par mīlestību, bet par to, kaut nu tik cilvēks būtu labs (turklāt ar naudu).
45 gados
…mīlestība kā tāda vispār vairs nav aktuāla – vienkārši tradīcijas dēļ. Turklāt, lielākoties tik lielā mērā izbaudījusi mīlestību un tās seku, sieviete vēlās kaut ko vienkāršāku un mierīgāku. Kaut gan, protams, arī šajā vecumā (īpaši ievērojot “otrās jaunības” faktoru) mēdz gadīties tik kaislīgi romāni un tiem sekojošas laulības, ka abu mīlnieku bērniem nenobrīnīties vien.
55 gados un vairāk
…atraitņu laiks. Jo lielāks vecums, jo mazāk prasību vienam pret otru ir nākamajiem dzīvesbiedriem. Nauda? Vai gan daudz tās vajag? Sekss? Labi, ja ir, bet, ja nav – arī nav slikti. Lūk, jumts virs galvas – tas ir trumpis, ja brūtgānam tāds ir – viņš ir apskaužams kandidāts. Citādi ir jau tik ļoti apnicis mitināties tik ilgus gadus kopā ar mantiniekiem… Vienkāršs aprēķins: mierīgi vadīt mūža novakari, iespēju robežās palīdzot viens otram. Jo ir taču bail palikt vienai – naktīs, ar slimu sirdi…
Kaut arī pāri 60
…reizēm nākas piedzīvot patiesi aizkustinošu mīlestību – kā agrās jaunības laikos. Ziedi, zīmītes, telefona zvani un klusēšana klausulē. Vecs cilvēks ir kā bērns, un tāpat gribas romantiku pēc dzīves vētrām.
Un, kaut gan mēdz sacīt, ka laulības tiekot slēgtas debesīs, to dalībnieki ir vienkāršie mirstīgie, kuri vispirms nezin kādēļ cenšas sev uzdauzīt punus, bet tikai pēc tam noticēt pieaugušo gudrībai. Laulības aiz muļķības – uz mīlestību balstītas laulības – aprēķina laulības – laulības aiz ieraduma… Tāda, lūk, ir ķēdīte. Ja jaunībā to zinātu, ja vecumdienās spētu…
