Liesmaino matu īpašniece, kas uzaugusi Virdžīnijā, piedzima ar kaudālās regresijas sindromu. Tā ir reta slimība un tas nozīmē, ka viņai trūkst mugurkaula lejasdaļas – tas pārtrūkst muguras pusē, kā arī, viņai ir anomāli mazas kājas.
Viņa ikdienā nēsā pieaugušo izmēra kreklus un bērnu izmēra bikses. Viņai ir tikai viena niere un viņas orgāni, ieskaitot plaušas, ir mazāki kā normāla izmēra orgāni, tas viņas spēju sportot, padara vēl iespaidīgāku.
“Es vienmēr esmu apzinājusies, ka esmu citādāka, bet mans skatiens uz dzīvi vienmēr ir bijis pozitīvs,” apgalvo 18 gadus vecā Džesika. “Es ātri iemācījos, ka tāda ir mana situācija, es tāda esmu, es tā dzīvoju savu dzīvi un tai nav nekādas vainas.”
Džesika piedzima nabadzīgajā Sao Karlos pilsētā, Brazīlijā. Džesiku adoptēja, kad viņa bija 14 mēnešus veca. Viņas māte, Filisa ir sešu valodu tulce, kas pieņēmusi vēl divus bērnus ar invaliditāti un sešus nedzirdīgus bērnus no Brazīlijas, Kolumbijas, Čīles, Krievijas un Ķīnas.
Laikā, kad citi bērni parasti mācas staigāt, Džesika pielāgojās un izveidoja savu staigāšanas veidu – viņa pārvietojās uz elkoņiem. Trīs gadu vecumā, viņai tika veikta nopietna operācija, lai amputētu abas viņas kājas, zem ceļa, jo tās palika krustotas.
Pēc operācijas, viņai piešķīra kruķus un kāju protēzes, bet, drīz vien, viņa tos pameta, jo saprata, ka staigājot uz rokām un manevrējot ratiņkrēslā, viņa var daudz ātrāk pārvietoties.
“Es neatceros, ka kāds pret mani būtu slikti izturējies, uzaugot. Mana mamma man iemācīja, ka man nav jāklausās cilvēkos, kas ir negatīvi noskaņoti. Es iemācījos jokot, it īpaši par kājām, vai pareizāk sakot, par to neesamību – un man ir laba humora izjūta par dzīvi,” Džesika pastāstīja.
“Glābēji nervozi uz mani skatījās, kad devos uz baseinu. Es mīlu ūdeni un, tiklīdz tajā atrodos, jūtos brīva un mani nekas neierobežo. Nav svarīgs tavs svars un lielums. Esi tikai tu un ūdens. Šī sajūta ir lieliska.”
Četru gadu vecumā Džesika iemācījās peldēt. Viņai tas dabiski padevās.
Džesika drīz vien saprata, ka viņas mīlestība pret peldēšanu ir attiecināma arī uz citiem sporta veidiem. Mātes iedrošināta, viņa iemācījās braukt ar riteni (roku minamo), spēlēt basketbolu, un drīz jau piedalījās triatlonos.
Labdarība
“Runājot par sportu, es domāju, ka esmu bezbailīga. Es esmu sāncensīga un man patīk just komandas garu, apzināties, ka strādājam pie vienota mērķa sasniegšanas,” Džesika apgalvo.
2012. gadā, Džesika kļuva par iSACRA (Starptautiskā Aģenēzes/ Kaudālās regresijas asociācija)prezidenti un dibinātāju, tā ir starptautiska bezpeļņas organizācija.
“Mēs nodrošinām informācijas pieejamību par aģenēzi. Es domāju, ka noteikti ir vēl citi cilvēki, kurus skar šī slimība un tāda pati situācija. Būtu jauki šiem cilvēkiem pateikt, ka viss būs kārtībā. Tas nav tik šausmīgi, kā citi cilvēki iedomājas,” pastāsta Džesika.
“Es saņemu vēstules, kurās cilvēki man pateicas par to, ka esmu tiem devusi cerību un iedvesmu. Es jūtos labi, apzinoties, ka es kāda cilvēka dzīvi esmu mainījusi, padarot to labāku.”
Džesika ir pārsteidzoši neatkarīga, viņa gatavo ēst, uzkopj, viņai ir pat autovadītāja atļauja.
Nākotnes plānošana
Tāpat kā daudzām citām viņas vecuma meitenēm, arī Džesikai patīk mode un skaistumkopšana, viņai patīk arī komēdiju seriāli un laba mūzika. Viņa sapņo satikt savu otro pusīti.
“Puišiem nepatīk, ka es viņus uzveicu armreslingā,” viņa joko. “Bet, jā, es ceru kādu dienu satikt kādu un kādreiz kļūt par māti. Bet pirms tam, es vēlos apceļot pasauli un piedalīties Paralimpiskajās spēlēs.”
“Ir tik daudz visa kā, ko ietilpināt dzīvē, un es nevēlos lieki iztērēt pat minūti sava laika.”
Avots: mirros.uk.co