Vienam traukam bija plaisa, bet otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni.
Bet garā ceļa laikā no strauta līdz mājām atnesot, ieplīsušais trauks vienmēr bija tikai līdz pusei ar ūdeni…
Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem, bet nabaga ieplīsušais kaunējās no sava trūkuma- viņam bija žēl, ka var izpildīt tikai pusi no sava darba. Ar rūgtumu sirdī par šādu neveiksmi viņš vienā dienā avota malā uzrunāja sievieti: „Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.”
Ūdensnesēja pasmaidīja un teica: „Bet vai Tu esi ievērojis, ka Tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par Tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas Tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, Tu tās laisti. Divu gadu laikā varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja Tu nebūtu tāds, kāds Tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma, mājas izpušķošanai.”
***
Varam secināt, ka katram no mums ir kāds unikāls defekts vai kaut kā pietrūkst, bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi interesantāku un vērtīgāku. Mums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, saskatot viņos labo.
Avots:
