Iedomāsimies ainiņu: lai vairotu savu lauku auglību un caur to paši savu labklājību, saimnieku pāris nevis ķeras pie jaunākās paaudzes mēslojuma vai pie ātrajiem kredītiem, bet pašā vasaras vidus plaukumā dodas mīlēties savā rudzu laukā. Un viss notiek! Neticami? Nebūt ne, ja pieņem, ka sakrālā seksualitāte ir līdzdalīga likteņa un notikumu veidošanā.
Par to, ka seksualitāte ir garīgi un emocionāli vesela cilvēka neatņemama sastāvdaļa, mūsdienās nekādi šķēpi vairs nav jālauž. Tomēr, to aprakstot, lielākoties tiek lietoti anatomiski vai pat medicīniski termini, teju pilnība izslēdzot seksualitātes sakrālo aspektu, garīgo dimensiju. Un kāds gan tur brīnums, ja gadsimtiem ilgi valdošās reliģijas visiem spēkiem ir stūmušas seksualitāti malā, liedzot tai cieņpilnu eksistenci ikdienas dzīvē. Ja parokas dziļāk cilvēces kultūrvēstures pūralādē, laikos pirms organizēto reliģiju valdīšanas, varam atrast dažādus dārgumus – arī sakrālo seksualitāti ar tās rituāliem cilvēka mūža garumā. Šī sakrālā pasaules uztvere mūsos snauž un gaida, lai mēs to pamodinām, atzīstam un caur to padarām savu dzīvi harmoniskāku un pilnvērtīgāku.
Minot vārdu seksualitāte, prātā pirmais nāk dzimumakts, un atkarībā no katra pieredzes bagāžas un priekšstatiem tajā ir vairāk vai mazāk emocionāla satura. Taču tā ir tikai viena, lai gan, protams, ļoti nozīmīga daļa no kaut kā lielāka un visa mūža garumā – no bērnības līdz pat sirmam vecumam – ilgstoša. Var teikt, ka seksualitāte ir tilts starp matēriju un garu, un, kamēr vien mums ir matērija (ķermenis) un gars, mēs esam seksuālas radības, gribam to vai ne.
Mūža laikā cilvēka vieta sabiedrībā un seksualitāte attīstās un transformējas, pāriet no viena līmeņa nākamajā. Tādu pārejas (sociālā statusa jeb identitātes maiņas) punktu saistībā ar seksualitāti ir daudz. Piemēram, mazas meitenes tapšana par lielu meiteni (mēnešreižu sākums…), jaunietes tapšana par sievieti (pirmā dzimumdzīves pieredze, pirmā grūtniecība, pirmais aborts, pirmās dzemdības – visas šīs situācijas meitenei saka: laipni lūdzam pieaugušo sieviešu pasaulē!). Neviens no šiem seksualitātes lauka notikumiem nav viegls. Ideālajā gadījumā līdzās ir zinošs un smalkjūtīgs gids, kurš palīdz neapmaldīties kļūdainos pieņēmumos, šaubās un aizspriedumos.
Seksualitāte piemīt visiem, taču diemžēl cilvēks nepiedzimst ar zināšanām, ko ar to iesākt un kā to izpaust. Senatnē par to, lai cilvēks nenobītos un neapmaldītos sava ķermeņa vēlmēs, gādāja īpaši rituāli, kas bija neatņemama sakrālā pasaules redzējuma sastāvdaļa.
Izslāpuši pēc rituāliem
Rituāls ir vēl viens vārds, ko ikdienā bieži lietojam greizā nozīmē. Ja katru rītu pa ceļam uz darbu nopērc smalkmaizīti brokastīm, tas ir nevis rituāls, bet gan ieradums. Taču arī šādu gluži necilu notikumu var padarīt par rituālu, ja smalkmaizīti pasniegsi galdā kaut kā īpaši, piemēram, pirms pirmā kumosa pateicoties, ka tev ir dota iespēja šeit un tagad pabarot savu ķermeni – šo brīnumaino instrumentu, kurš ļauj tev izbaudīt maizītes garšu, smaržu, kraukšķīgumu… un citas šīs pasaules piedāvātās pieredzes, arī spēju sniegt un saņemt baudu.Mums patīk rituāli. Tie palīdz justies piederīgiem kādam notikumam, cilvēku grupai, egregoram. Harmonizē, pieslēdz kādas noteiktas kopīgas enerģijas rozetei. Tikai nevajag jaukt tradīcijas ar rituāliem: ja saulgriežos kurinām ugunskuru tāpēc, ka visi tā dara, vai darinām tautastērpu tāpēc, ka Dziesmu svētkos tā piederas, mēs, protams, kopjam tradīcijas, taču rituālam nepieciešama arī izpratne un augstāks nolūks. Jāņu ugunī vienojamies ar sauli, kura ir dzīvības devēja šai pasaulei, un, ja to apzināmies, tas ir rituāls, kas dod spēku, nevis otrā rīta paģiras. Arī tautiskā krekla apkaklītes izrakstīšana kļūst par rituālu, ja pazīstam rakstus un zinām, kādas enerģijas ar tiem ieaicinām savā dzīvē.
No ezoterikas viedokļa, rituāli nostiprina personisko, dzimtas, tautas kopīgo enerģētiku, un tas ir svarīgi ne tikai smalkajos plānos, bet arī šajā trīsdimensiju realitātē, kurā mums jādzīvo, jāēd, jādara gluži taustāmas un ikdienišķas lietas. Jo spēcīgāka enerģētika, jo lielāka iespēja materializēt vēlmes un mērķus.
Vislielākais enerģijas rezervuārs
Iespējams, vislielākais enerģijas potenciāls, ar kuru cilvēks var veidot savu likteni, piemīt tieši seksuālajai jomai. Nereti tā bijusi tik jaudīga, ka likusi mainīt tautu un valstu likteņus.
Ja jau mums ir dota šāda dāvana, kāpēc neizmantot to apzināti, paceļot rituāla līmenī un piešķirot sakrālu nozīmi? Nemaz neminot to, ka tādējādi gūsim prieku un veicināsim stabilitāti savā individuālajā intīmajā dzīvē un seksuālajā dzīvē ar partneri…
Izklausās sarežģīti? Patiesībā viss sāls ir attieksmē, un pa spēkam (un pa kabatai) tas ir ikvienam no mums. Ja esam nolēmuši sarīkot mīlēšanās rituālu, vispirms tam jāsagādā īpaši apstākļi.
Rituālam svarīga ir vide – telpa, ko maģisku padarām mēs paši. Lai guļamistaba pārtop par templi, kurā katram priekšmetam, katrai krāsai ir sakrāla nozīme. Nepiederīgai enerģētikai – vecākiem, svešiem cilvēkiem un kur nu vēl televizoram vai datoram! – šajā templī nav vietas. Rituāla noskaņu var radīt dažādos veidos: ar tikai šajās īpašajās reizēs lietotu gultasveļu, aromātu, svecēm. Tas var būt šim nolūkam paredzēts lakats, kuru uzsien ap gurniem tikai pirms rituāla un izmanto erotiskajā masāžā. Pat tāda šķietami neromantiska un pavisam ne sakrāla lieta kā prezervatīvi var tikt nevis nobēdzināti naktsskapīša atvilktnē, bet novietoti īpašā traukā, apklāti ar īpašu salveti… Cilvēka apziņa, redzot un sajūtot rituālam piederīgo, noskaņosies uz pilnvērtīgāku, ar dziļāku jēgu piepildītu mīlēšanos – gluži tāpat, kā mēs noskaņojamies uz svētku viļņa, redzot izrotātu Ziemassvetku eglīti.
Mīlēšanās rituālā, līdzīgi kā jebkurā rituālā norisē, neko nedrīkst sasteigt. To nevar veikt, ja galva pilna citu domu, jo šeit runa ir par enerģijas virzīšanu un nākotnes formēšanu.
Sakrālās darbībās parasti ietilpst arī vārdiskas formulas, un tās varam izmantot, pirms mīlēšanās pateicoties viens otram un augstākajiem spēkiem par to, ka mums ir dota dāvana satikties un mīlēt vienam otru. Jānoformulē arī rituāla enerģijas fokusēšanas mērķis, piemēram, šo mīlestības aktu mēs veltām mūsu ģimenes labklājības vairošanai, jaunu darba iespēju atrašanai, jaunu biznesa ideju ieaicināšanai mūsu dzīvē.
Mērķi var būt visdažādākie. Protams, lai būtu izredzes, ka Visums atbalstīs to īstenošanu, mērķiem jābūt ekoloģiskiem, harmoniski jāiekļaujas lielajā ritumā. Ja mēs mīlēšanās rituālu veltīsim, piemēram, konkurentu izputēšanai, tas jau balansēs uz ļaunuma piesaistes slidenās robežas.
Senāk vasaras saulgriežos saimnieks ar saimnieci, labu ražu piesaukdami, devās mīlēties savos labības laukos. Varat ticēt vai ne, bet šāda rituālā mīlēšanās saulgriežos tiek praktizēta vēl šodien, turklāt ar labiem rezultātiem.
Ne seksualitāte, ne rituāli nav ierobežojami guļamistabā, taču vienmēr jābūt nolūkam. Rituāls ir apzināta darbība.
Iniciācija sevis mīlēšanā
Foto – Shutterstock
Atsevišķa cilvēka seksuālā enerģija pati par sevi ir jaudīga, bet, savienojoties divu cilvēku enerģijām, jauda palielinās ģeometriskā progresijā – četrkāršojas. Visspēcīgākā seksuālā enerģija atbrīvojas tieši orgasma laikā. It kā saprotami, bet aiz šā fakta slēpjas būtiskāks priekšnosacījums – lai tiktu līdz orgasmam, jāmīl un jāpieņem sava seksualitāte. Lai cik bieži mediji un grāmatas piesauktu šo sevis mīlēšanas nepieciešamību, lai kā būtu apnicis par to lasīt, tomēr tā ir patiesība.
Un paliek arī problēma. Veselīgu seksualitāti cilvēkam nevar iebarot ar tabletēm. Ideālā gadījumā cilvēks jau kopš bērnības tiek izglītots par brīvu, pilnvērtīgu un pašpietiekamu būtni, taču mūsu sabiedrība arī vēl šajā gadsimtā ir ļoti tālu no šādas audzināšanas. Seksualitātes sakrālo nozīmi nevar atrast ne ģimenes mācības grāmatās, ne tajos informācijas avotos, kurus izziņai izmanto pusaudži.
Piemēram, kaut vai pirmās mēnešreizes (tās, starp citu, arī ir seksualitātes daļa) – cik daudzas sievietes var lepoties ar to, ka šis svarīgais pārejas punkts no mazas meitenes par lielu meiteni viņām bijis ar pašapziņas celšanu saistīts pārdzīvojums? Visbiežāk klāt stāv bailes, kauns un informācijas vakuums. Viena lieta ir palasīt teoriju grāmatā, bet pavisam cita – saņemt uzticības personu atbalstu un ievadīšanu jaunajā līmenī. Kāpēc gan šim būtiskajam notikumam par godu ģimene nevarētu sapulcēties pie svētku galda – lūk, mūsu dzimtā ir vēl viena nākamās dzīvības radītāja, un mēs par to priecājamies! Tas būtu veids, kā statusa maiņai pievienot garīgu, sakrālu vērtību. Un nevajag tūlīt iedomāties, ka visiem klātesošajiem jāatrāda mēnešreižu asinis… Svarīgs ir rituāls, seksualitātes izcelšana no anatomijas grāmatas un pacelšana sakrālā līmenī.
Ļoti daudziem (īpaši sievietēm) iekšējā disharmonija ar savu seksualitāti saglabājas arī pēc ilgas intīmās pieredzes ar partneri. Nemākam mēs sevi mīlēt, ja mūs kāds no ārpuses nepārliecina par to, ka esam gana pievilcīgas, iekārojamas, mīlamas!
Tas labi redzams par šo tematu rīkotos semināros un nometnēs. Tur bieži tiek izmantots šāds vingrinājums (patiesībā arī rituāls): visas sievietes kailas sastājas aplī, un viena stāv vidū. Aplī stāvošajām pa kārtai jāstāsta viduča meitenei, kas viņā ir skaists, mīlams. Un kaut kas tāds ir pilnīgi visos cilvēkos! Bet, lai varētu izdomāt, ko teikt, tas vispirms jāatrod pašai sevī. Lai mīlētu savu tuvāko, vispirms jāiemīl pašai sevi. Pēc tam tu, spogulī skatīdamās, saredzi sevī kaut ko vairāk par riepiņu, celulītu un vārnu kājiņām.
Nav nekā jauna šajā pasaulē…
Seksuālās enerģijas izmantošana nav nekāds moderno ezoteriķu izgudrojums vai atklājums: jau tūkstošiem gadu senā pagātnē viedākie cilvēki zināja par šā spēka esamību un prata to ievirzīt produktīvā gultnē, veicinot sējumu un stādījumu ražību, lopu auglību, brangumu un pienīgumu. Pats par sevi saprotams, arī veselīgas nākamās paaudzes radīšanai bija nepieciešama dievu svētība, un tā bija gūstama īpašos auglības rituālos.Liecība tam, cik svarīga bija šo rituālu un to pārzinātāju loma tautas labklājības un kopspēka nodrošināšanā, ir vajāšanas, ko pret tautas viedajiem īstenoja iekarotāji: iznīcinot sakrālās zināšanas, tika būtiski samazināta spēja pretoties. Nekur tālu nav jāmeklē – tas viss notika arī tepat, mūsu zemītē.
Dažviet tajās zemēs, kur pārliecība par labklājības enerģiju, ko sieviete mīlējoties spēj dot vīrietim, vēl aizvien ir dzīva ļaužu pasaules redzējumā, joprojām likumīgi pastāv daudzsievība. Arī pie mums ne viens vien sapņo par šādu seksuālo pieredzi, un daudzi to praktizē dzīvē, ieviešot vairākas paralēlas attiecības.
Senie cilvēki šo jautājumu – dabisko seksuālo interesi – risināja vienkāršāk, neliekot kārumniekiem baidīties tikt pieķertiem un nosodītiem. Īpašos auglības rituālos, kuros piedalījās visa vietējā sabiedrība, pilnīgi legāli un kopējā labuma vārdā drīkstēja (un pat vajadzēja) mīlēties ar vairākiem partneriem.
Seksualitātes profanācija
Kas notiek, ja sakrālā seksualitāte tiek izstumta no mūsu dzīves? To redzam ikdienā – vērtīgā seksualitātes enerģija tiek izšķiesta pliekanā citu seksualitātes aprunāšanā un nievāšanā, pornosaitos pavadītās stundās, sublimēta darbā, vai to mēģina izstumt no dzīves, rāpojot uz ceļiem pa kādas baznīcas grīdu. Cits variants – seksuālo procesu nozīme, jēga tiek nivelēta un degradēta līdz brutālam primitīvismam: sarunās tiek runāts nodrāšanās/nokniebšanās kategorijās, otra cilvēka sajūtas un vajadzības pēc noteikta veida baudām tiek ignorētas.
Tādi cilvēki īsti nedzīvo savu dzīvi (nebauda, nepriecājas, nedod un arī nesaņem) un dažreiz pat visiem spēkiem mēģina neļaut dzīvot baudpilnu seksuālo dzīvi arī citiem. Sabiedrībā nenotiek dabiska enerģijas (pozitīvu emociju un sajūtu) apmaiņa. Tādi cilvēki paši dzīvo milzīgā spriedzē un izplata to arī uz visiem apkārtējiem.
Tādējādi emocionāli enerģētiski tiek saindēta sabiedrība. Stāvošs ūdens taču sāk smirdēt… Un mēs brīnāmies: kāpēc ekonomika buksē? Kāpēc nedzimst bērni vai dzimst nepietiekamā skaitā sociāli atbildīgiem cilvēkiem? Kāpēc sievietēm trūkst vīriešu dejošanai un dzimumdzīvei – kāpēc viņi lielā skaitā aiziet no dzīves priekšlaikus? Tāpēc ka dzīves kārtībā intīmajām lietām netiek ierādīta sakrāla vieta un nozīme…
Uzziņa
Pretstatu pāri sakrālais un profānais pagājušā gadsimta vidū ieviesa mītu un reliģiju pētnieks Mirča Eliade. Sakrālā (citiem vārdiem – svētā) pasaule pretstatā profānajai ir pirmatnēja, no reliģiju uzslāņojumiem brīva svētuma piepildīta, harmoniska, brīnumaina un brīnumus radīt ļaujoša. Savukārt profānā ir… jā, lielākoties tā, kurā ikdienā dzīvo lielākā daļa no mums.
Mīlēšanās ir vislabākais treniņš
Skūpstīšanās laikā tiek nodarbināti 32 muskuļi, mīlēšanās laikā – gandrīz visi pārējie, bet orgasms ir vienīgais brīdis, kad tiek trenētas galvas smadzenes.
36,6 °C konsultants ARTURS ŠULCS, seksologs, attiecību konsultants un pārmaiņu treneris
Avots:
