UZZIŅA
Ar alerģiju pret dzīvniekiem sirgst vidēji 15% cilvēku. Visizplatītākā ir alerģija pret kaķiem, nedaudz retāka – pret suņiem, taču to var izraisīt jebkurš mājas mīlulis. Vēl biežāk alerģija sastopama pret mājas putekļu ērcītēm un ziedputekšņiem.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģe Ieva Cīrule atzīst, ka salīdzinoši mazāks risks ir turēt mājās dzīvnieku bez apmatojuma, taču arī tie alerģiskam cilvēkam var būt bīstami: organisms reaģē ne tikai uz dzīvnieka spalvām, bet arī siekalām, urīna daļiņām un citiem izdalījumiem.
Ja ir vai agrāk bijusi alerģija pret putekļu ērcītēm, ziedputekšņiem vai pārtiku, pirms dzīvnieka iegādes derētu veikt asinsanalīzes vai proves, uzpilinot uz ādas alergēnu, izdarot vienu milimetru dziļu dūrienu un pēc 15 minūtēm vērojot organisma reakciju.
Nevis vīruss, bet alerģija
Alerģiju var izraisīt dzīvnieka āda, spalvas, viņa izdalītie sekrēti, kā arī tieša saskarsme, četrkājaino draugu glāstot vai ja tas nolaiza ādu. Tā mēdz izpausties ar iesnām, acu asarošanu, šķaudīšanu un apgrūtinātu elpošanu, kā arī apsārtumu vai niezošiem izsitumiem uz ādas. Šādas izpausmes var parādīties uzreiz pēc ienākšanas telpā, kurā atrodas dzīvnieks, vai arī pēc neilga laika.
Kā novērojusi daktere I. Cīrule, parasti, sākoties iesnām, acu niezei un skrāpēšanas sajūtai kaklā, cilvēks to nesaista ar alerģiju un domā, ka saķēris kādu vīrusu.
Smagi mēdz izpausties alerģija pret zirgiem. Šajā gadījumā jutīgajam pietiek, ja kāds no mājiniekiem pakāris gaitenī drēbes, kas bijušas mugurā izjādes laikā. Dažiem izteiktas alerģiskas izpausmes rada zivis. Tad bīstams var izrādīties vaļējs akvārijs, jo zivju olbaltumi izdalās apkārtējā vidē, izraisot iesnas, acu asarošanu, klepu un elpošanas grūtības. Tad līdzīga reakcija mēdz būt arī no zivju zupas aromāta.
Bieži sastopama alerģija pret mājās nelūgtajiem grauzējiem pelēm un žurkām, kuras savairojas, cilvēkiem negribot, piemēram, daudz šo dzīvnieku alergēnu atklāti skolās.
Jauniešu problēma
Alerģija pret dzīvniekiem raksturīga galvenokārt jaunībā. Visbiežāk tā sākas pirmsskolas vai skolas vecumā un parasti ar laiku mazinās, līdz izzūd. Pētījumi liecina: ja bērns piedzimis laukos, kur apkārt daudz dzīvnieku, problēmas rodas retāk, nekā iegādājoties mīluli pilsētas miteklī, kad mazais jau paaudzies.
Ar laiku imūnsistēma kļūst mazāk aktīva un organisms vairs tik vētraini nereaģē uz svešām olbaltumvielām, tomēr līdz ar mūža ilguma pagarināšanos alerģiju novēro arvien vēlīnākā dzīves posmā. Vecumdienās paaugstinātu jutīgumu pret dzīvniekiem mēdz veicināt dažādi medikamenti, kas izraisa alerģisku reakciju.
Problēmas var rasties pēkšņi, kaut gan agrāk nav bijušas, piemēram, pārceļoties uz dzīvi mājoklī, kur mīt kāds četrkājains mīlulis. Ja iepriekš nav būts noslēgtā vidē kopā ar dzīvnieku, negaidot var atklāties alerģija.
Jāņem vērā, ka sīkās alergēnu daļiņas no spalvām, siekalām, urīna un fēcēm telpā, kur uzturējies dzīvnieks, saglabājas pat trīs četrus mēnešus, kaut arī tā tiek uzkopta.
Alerģijai pret dzīvniekiem ir sezonāls raksturs. Vissliktāk slimnieki jūtas rudenī un pavasarī vēsā un mitrā laikā. Telpas mazāk vēdinot, tajās pieaug alergēnu koncentrācija.
Ja ir vēl kādi citi nelabvēlīgi faktori, piemēram, mājās dūmo krāsns, notiek remonts vai kāds smēķē, gļotādu kairinājuma dēļ nepatīkamās izpausmes var saasināties vēl vairāk.
Alerģiskam cilvēkam nevajadzētu doties uz cirku un dzīvnieku izstādēm. Jo noslēgtāka telpa ar sliktāku ventilāciju, jo iespējama izteiktāka reakcija.
Kā sadzīvot
Ja arī pie sava mīluļa izdodas pierast, pret citiem dzīvniekiem alerģiskas izpausmes var saglabāties. Jutīgiem cilvēkiem problēmas mēdz rasties sabiedriskās vietās, kur izplatījušies dzīvnieku izdalītie alergēni, piemēram, ja telpā blakus apsēžas kāds, kuram mājās ir četrkājains draugs.
“Alerģija rada lielas neērtības, jo, piemēram, apgrūtina mazbērna ciemošanos pie vecvecākiem,” atzīst I. Cīrule. Šo problēmu var atrisināt, mēbeles un mājdzīvniekus apstrādājot ar speciāliem līdzekļiem, kas satur eikalipta ekstraktu un citas dabiskas, veselībai nekaitīgas izejvielas. Tos izsmidzinot telpā, iespējams mazināt alergēnu koncentrāciju gaisā. Protams, ciemošanās reizei jāsāk gatavoties nevis tikai iepriekšējā vakarā, bet vismaz pāris nedēļas iepriekš.
Lai nebūtu jāatsakās no dzīvnieka, ļoti svarīga ir regulāra telpu mitrā uzkopšana, kā arī putekļsūcēja izmantošana. Ja žēl šķirties no mīluļa, jāgādā, lai viņš neuzturētos telpā, kur visilgāk atrodas alerģiskais cilvēks. To nevajadzētu arī laist gultā, kurā guļ alerģijas slimnieks. Vēlams iegādāties nevis mīkstās mēbeles, bet ādas vai mākslīga materiāla, kas mazāk uzsūc dzīvnieku alergēnus un ir vieglāk kopjamas ar mitru lupatu. Ieteicams atteikties no paklājiem, aizkaru vietā izvēlēties žalūzijas. Jo vairāk mājās sedziņu un tepiķu, jo smagākas mēdz būt alerģijas izpausmes.
Dzīvnieku vismaz reizi nedēļā vajadzētu ķemmēt, mazgāt un apstrādāt ar speciālu līdzekli, kas mazina alergēnu izplatību. Svarīgi ir ierīkot mājās labu ventilāciju un telpas regulāri vēdināt.
Ja ir pietiekami liela motivācija, var izmantot specifisko imūnterapiju, organismu pakāpeniski pieradinot pie alergēna. Šajā gadījumā izdara atšķaidīta dzīvnieka alergēna koncentrāta injekcijas, ko sākumā ārsts veic ik nedēļu, bet vēlāk – reizi mēnesī. Otrs variants ir katru rītu pilināt zem mēles medikamentu, ko var darīt katrs pats mājās. Imūnterapija palīdz 60 – 80% gadījumu. Vai tā būs efektīva, iespējams novērtēt apmēram gada laikā, taču ārstēšana jāturpina trīs gadus.
Vieglas alerģijas gadījumā pašsajūtu uzlabos antihistamīnus saturoši medikamenti, kurus iepūš degunā vai kaklā, pilina acīs vai lieto iekšķīgi. Ja mājās ir dzīvnieks, medikamentus izmanto pastāvīgi, bet, ja tā nav, – periodiski, pirms došanās uz vietu, kur tie mīt.
Avots:
