Pēteris Urtāns ir ergoterapeits, kurš specializējies psihiatrijā un pirms vairākiem gadiem nodibinājis smadzeņu treniņu centru RigaBrain. Viņš pastāstīja, kā izlauzties ārpus domāšanas rāmjiem.
Izvēli ietekmē pieredze
Izrādās, domāšanas rāmjos esmu ielikts jau kopš dzīves sākuma, jo izdaru izvēli un pieņemu lēmumus, lielākoties pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi, kas ir kā nospiedums smadzeņu darbībā. Tas ir pieredzētais un piedzīvotais, deviņus mēnešus esot mammai vēderā. Viņas pārdzīvotais atstājis ietekmi arī uz mani. Tie var būt spēcīgi un ilgstoši emocionālie pārdzīvojumi, stress un stimulējošu vielu lietošana.
Nospiedumus zemapziņā var atstāt arī ilgstoša neziņa, piemēram, vai mani atlaidīs no darba vai ne. Tās dēļ smadzeņu sistēma aktīvi darbojas un meklē atbildes, nevar nomierināties un visu laiku patērē enerģiju. It kā uz automašīnas bremzes pedāļa būtu uzlikts ķieģelis, bet cilvēks tik un tā spiež gāzi, mēģinot kaut kur aizbraukt.
Tas rada smadzenēs nospiedumus, kam pakārtotas cilvēka izvēles – tās jau 90% gadījumu tiek pieņemtas automātiski. Ja saprot, ka šie mehānismi pastāv, un sāk mērķtiecīgi rīkoties, lai no nospiedumiem atbrīvotos, smadzeņu sistēma piedāvā jaunas iespējas. It kā esmu tajā pašā vidē, taču jau redzu jaunas idejas.
Apspiestas emocijas?
Ceļā pretī skaidrākai domāšanai, lai spētu pieņemt katra individualitātei atbilstīgākus lēmumus, derētu apzināties, vai ir kādas neatrisinātas psiholoģiskas problēmas. Ja tādas ir, vēlams apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu, lai ar tām tiktu galā. Pretējā gadījumā savus lēmumus pieņemšu, pamatojoties uz šiem pārdzīvojumiem. Daudzi cilvēki no tiem neatbrīvojas, bet brīdī, kad zūd produktivitāte, izmanto gribasspēku. Un tā katru reizi, kad rodas sarežģījumi. Tomēr neatrisinātie jautājumi laika gaitā uzkrājas, emocionālo slūžu noturēšana prasa milzīgu piepūli un resursus. Cilvēks nejūtas brīvs, pastāvīgi ir sasprindzis. Piemēram, kāds priekšnieks apzinās, ka kliegt uz citiem ir slikti un ka tas neveicina darba ražīgumu. Ar gribasspēku viņš iemācās sevi kontrolēt un uz cilvēkiem vairs nebļauj. Citādi rīkojas tas, kurš noteiktā situācijā sevi nevis kontrolē ar gribu, bet gan novērš pamatiemeslu, kas izraisīja automātisko rīcību – kliegšanu. Šā iemesla vairs nav – nav arī vajadzības saņemties, lai apspiestu tā izraisīto reakciju.
Vajadzētu saprast, vai ar savu gribasspēku nenodaru sev pāri. Var jau būt, ka vēlos kļūt labāks un sasniegt daudz vairāk, tomēr, ja neatrisinu dziļāku problēmu, iznāk, ka būvēju lielu māju uz nedrošiem pamatiem. Lai noturētos, tādai vajadzēs daudzas stutes.
Vienu daļu pieredzes veido piedzīvotais, otru – tas, kas mantots no cilvēkiem, ar kuriem kopā būts līdz četru piecu gadu vecumam, jo no otra var pārņemt elektromagnētisko aktivitāti. Katram ir unikāls smadzeņu elektromagnētiskais ritms. Atrodoties ciešākā saskarsmē ar citiem, cilvēks var pārņemt viņu elektromagnētiskā ritma īpatnības, jo īpaši agrā bērnībā, kad strauji attīstās smadzeņu šūnas un savienojumi. Ja elektromagnētiskā aktivitāte mantota no kāda cita, tas var radīt noteiktus pieņēmumus par to, kādā virzienā dzīvē doties, taču tie var būt saistīti, piemēram, ar vecāku pārdzīvojumiem, kam viņi nav tikuši pāri.
Dusmas un kontrole – šķēršļi attīstībai
Pēteris Urtāns uzsver: dusmas nepieciešams izkliedēt. Tās neuzkrājas, ja nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Protams, jāsporto atbilstīgi veselības stāvoklim un fiziskajai sagatavotībai. Dusmas vislabāk var aizgaiņāt ar abu roku atkārtotām kustībām, sportošanā iesaistoties visam ķermenim. Tāpēc ļoti labs līdzeklis ir bokss, taču piemērots var būt jebkurš sporta veids. Citi paņēmieni – izraudāties, izrunāties, just citiem līdzi, pierakstīt ar roku to, kas tobrīd nāk prātā, veidot dienasgrāmatu, izrunāties ar emocionāli neitrālu personu. Ja ar dusmām paša spēkiem netiek galā, ieteicams meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību.
Savukārt, ja piemīt tendence kontrolēt apkārtējos notikumus un apstākļus, jāsaprot, ka arī šī īpašība kavē attīstību. Kontrolēšana neļauj iziet ārpus nosacītās komforta zonas, ir grūtāk nonākt līdz optimālai smadzeņu darbībai, jo vēlme valdīt pār procesiem bremzē. Tā notiek, piemēram, ja mamma ļoti uzstājīgi kontrolē savus bērnus arī tad, kad viņi ir drošībā. Neadekvātās bailes rada spriedzi gan viņā pašā, gan bērnos, gan savstarpējās attiecībās.
Jāapzinās sevi
Lai uzlabotu smadzeņu darbību, viens no pamatiem ir apzinātības prakse. Apzināšanās par to, kas notiek ķermenī un apkārtējā vidē konkrētajā brīdī. Jo labāk sevi pazīšu, jo pareizākas izvēles izdarīšu. Pēteris Urtāns paskaidro: ir divas realitātes – apkārtējās vides un smadzeņu radītā. Parasti tās savstarpēji konfliktē, jo smadzenes uzskata, ka realitāte ir viena, pamatojoties arī uz tajās esošajiem nospiedumiem. Apkārtējās vides realitāte savukārt ir pavisam pretēja – tā nav tik draudīga, kā uzskata. “Runa ir par to, ka smadzenes turpina darboties it kā apdraudējuma režīmā, lai gan draudu apkārtējā vidē sen vairs nav. Ja cilvēks lēmumus pieņem, pamatojoties uz nospiedumiem smadzenēs, viņš to nedara atbilstīgi realitātei. Ja no šādiem nospiedumiem atbrīvojas, realitāte kļūst citāda.” Piemēram, kompānijā Google visiem darbiniekiem jānodarbojas ar apzinātības praksi. Tie ir vingrinājumi, kas attīsta sevis apzināšanos, piemēram, var ēst vienu rozīni divas minūtes vai ieklausīties un saskaitīt dažādas skaņas visapkārt. Notiek it kā ķermeņa skenēšana, fiksējot to, ko izjūtam. Dienas laikā pēc iespējas biežāk jāuzdod sev jautājums – kā es šobrīd jūtos? Jo vairāk uzmanības pievērš tagadnei, jo vairāk atgriežas realitātē. Līdz ar to pieņem realitātei atbilstīgākus lēmumus.
Arī manī ir kaut kas unikāls!
Bieži sevi salīdzinu ar citiem, it sevišķi ar vienaudžiem, kuri, manuprāt, dzīvē paveikuši vairāk nekā es. Patiesībā, šādi domājot, sevi dzenu postā. Katrā cilvēkā ir kaut kas unikāls. Ja sākšu salīdzināt ar citiem, unikālo sevī nesaskatīšu. Vienmēr redzēšu kādu, kurš ir labāks par mani, lai kā es censtos attīstīties. Līdz ar to pastāvīgi jutīšos mazvērtīgs.
Domāšana sastāv no pieredzes. Zināšanas nesniedz spēju izcili domāt. To rada veids, kā cilvēks prot sasaistīt zināšanas un pieredzi.
Domāšanas uzlabošanai var arī lasīt grāmatas, kas ir ļoti sarežģītas un var šķist pat neinteresantas. Tomēr tas ir lielisks treniņš, turklāt cilvēki pēc tam atzinuši, ka lasīšana attīstījusi smadzeņu darbību. Pat ja nesaprotu, lasu. Tā smadzenēm ir pamatīga fizkultūra. Tiesa, cilvēkiem, kuriem ir grūti koncentrēties, lasīšana var izraisīt diskomfortu.
Ar skaidru prātu
Brīvdienās došanās pie dabas uz divām trim dienām, šajā laikā vispār neizmantojot mobilās ierīces, radošo ideju daudzums palielinās par 30–50 procentiem. Tomēr, ja prāts pārpilns domām, neko jaunu tajā nevar ielikt. Jārada tukšums, lai spētu nedomāt ne par ko. Jāiztēlojas, ka domāšana ir māja ar septiņiem rūķīšiem. Katram no viņiem ir savs pienākums: vienam – nomazgāt traukus, otram – uzpost māju, trešajam – pagatavot ēdienu utt. Katrs kaut ko dara, bet viena rūķīša uzdevums ir sagaidīt ciemiņus. Kāds pazvana pie durvīm – lieliski, nāciet iekšā! Tomēr viesi nāk arvien vairāk un vairāk, rūķītis nepagūst visus uzņemt, tāpēc sauc palīgā pārējos. Citi rūķīši iesaistās, bet līdz ar to viņu pienākumi netiek izpildīti. Tāpēc vajag ierobežot viesu (informācijas) uzņemšanu.
Ja cilvēks no darba atnāk noguris, bet tik un tā ieslēdz televizoru vai lasa ziņas internetā, nekontrolējot uztverto informāciju, piecu minūšu laikā viņš nonāk it kā hipnozes stāvoklī. Informācija krīt zemapziņā – esmu atvēris savas mājas durvis, laižot iekšā pilnīgi visu. Ja smeļas informāciju, jābūt ar skaidru prātu, gatavam uztvert, nevis pasīvi ļauties. Pašam jānonāk pie lēmuma, vai gribu ko darīt sevis labā, lai prātu atvērtu. Vai esmu gatavs tam, kas var notikt, ja sākšu kustināt šīs lietas. Vai tam, kas var nenotikt, ja to nedaru. Ko es varu nesasniegt un ko varu zaudēt? Iespējas ir katram, un katrs pats ir atbildīgs par to, vai tās izmantot vai ne. Ja pieņemšu lēmumu kaut ko mainīt savā domāšanā, jāsaprot, ka, iespējams, būs diskomforts. Taču cilvēks sasniegs daudz vairāk nekā tad, ja turpinās domāt un uztvert tāpat kā līdz šim. Tomēr pašam jāizvēlas, vai dzīvot ar smaidu vai sakostiem zobiem. Darīt ar prieku vai ar milzu piespiešanos. Gūt gandarījumu no tā, ko dara, vai darīt tāpēc, ka nevar nedarīt.
Lai spertu šo soli, viens no būtiskākajiem aspektiem ir nevis gribasspēks, kas var pat radīt problēmas, bet gan – atrast patiesu motivāciju un jēgu.
Ja dari to, kas patīk, būsi pašrealizējies un apmierināts ar dzīvi!
Laimes acumirklis šeit un tagad. Apzinātības prakse
Tas ir moderns paņēmiens sevis sakārtošanai tiem, kuri nonākuši vāveres ritenī, vienlaikus strādājot, plānojot, komunicējot ar kolēģiem, audzinot bērnus, uztverot un sūtot informāciju. Šādā skrējienā daudzi nespēj atcerēties, ko pēdējoreiz ēda pusdienās un kā tas garšoja, vai laukā bija jauks vai apmācies laiks, nepamana, ka uz palodzes uzziedējis kaktuss un ka kolēģei ir jauna frizūra.
Prakses mērķis – uzlabot garīgo un fizisko veselību.
Tā ietver koncentrāciju un pieņemšanu – apzinātu uzmanības pievēršanu domām un izjūtām šajā brīdī, vienlaikus tās neanalizējot un nevērtējot.
Apzinātības praksē izmanto dažādus paņēmienus: meditāciju, noteiktu mantru atkārtošanu, sava ķermeņa norišu, smaržu, garšu, pieskārienu, skaņu, skatienu jušana, emociju, vēlmju, tieksmju, alku apzināšanās.
Ar apzinātības praksi var nodarboties individuāli, izmantojot literatūrā vai internetā sniegtos ieteikumus, vai īpašās grupās speciālistu vadībā.
36,6 °C konsultants PĒTERIS URTĀNS, ergoterapeits, RigaBrain dibinātājs
Avots:
