Kā runāt par abortu un vai vispār runāt?

Aspena Beikere uzskata, ka tā ir kļūda – ļoti kaitīga kļūda. Beikere ir aborta aktīviste un grāmatas “Par izvēli: Kā ieklausīties, kad pasaule vēlas strīdēties” autore. Beikeres sarakstītā grāmata sola piedāvāt trešo ceļu. Grāmatas ievadā viņa raksta:

“Aborts ir daļa mūsu dzīves, vienā vai otrā veidā. Viena no trim sievietēm savas dzīves laika veiks abortu, ir ļoti maz cilvēku, kurus neskar šī pieredze, vienalga vai tā būtu attāla radiniece, kas tā arī neatguvās no aborta, brālis, kas nekad nerunā par savas vidusskolas draudzenes veikto abortu, vai tava māte, kuras nelegālais aborts ir padarījis viņu par aborta tiesību aktīvisti.”

Beikere kādā intervijā pastāstījusi, ka tika uzaudzināta strikti reliģiozā ģimenē, kas neatbalstījusi abortu. “Kad biju vēl bērns, aborts padarīja mani ļoti bēdīgu. Zināju, ka nekad tādu nevarēšu veikt – līdz to izdarīju, ” viņa pastāsta. Pēc koledžas beigšanas, Beikere palika stāvoklī un pēc ilgām pārdomām, ka viņa to varētu nožēlot, tomēr izdomāja pārtraukt grūtniecību.

Tā starpā, kāda cita Beikeres draudzene uzticējās viņas aborta veikšanas pieredzei, tādējādi Beikere saprata, cik ļoti liels spēks ir vienkāršai savas pieredzes izklāstīšanai.

Sākumā, Beikere dibināja bezpeļņas organizāciju “Izelpa”, kas uzturēja atbalsta līniju sievietēm, kas varēja zvanīt un dalīties ar savu abortu stāstiem.

“Politikai ir ļoti liela nozīme, bet mums katram ir sava personīgā pieredze. Pastāv dažādas personiskas nianses. Mums jāveido atbalstoša, cienoša kultūra, kas liks politikai kļūt tieši tādai pašai.”

15 gadu laikā Beikeres organizācija nekad nav ieņēmusi politisku nostāju pret abortu. “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur spēja identificēt savas emocijas, sadzīvot ar savām emocijām un izveidot atbalsta tīklu ir laba lieta. Kara veterāniem tiek stāstīts, ka stiprs vīrs ir tāds, kurš vaicā pēc palīdzības. Mūsdienās norisinās emocionāla renesanse, kas nav notikusi, tad, kad citas sievietes veikušas abortus. Tagad mums ir daudz vairāk vietu, kurās par to runāt. Bet tas nenozīmē, ka cilvēki jūtās sadzirdēti.”

Beikere pastāstīja kā izmantot viņas veidoto filozofiju reālajā pasaulē.

Pirmkārt, atstaro sievietes teikto, nesarežģījot visu, ka viņa saka, ka tas ir embrijs, tad sauc to par embriju, ja viņa to sauc par nedzimušu bērnu, tad sauc to par nedzimušu bērnu. Tas ir vienkāršs, bet spēcīgs paņēmiens, ko izmantot, lai klausītājs justos sadzirdēts. Kāda brīvprātīgā, kas bija ateiste pastāstīja, ka katru dienu, spoguļa priekšā viņa praktizējās izrunāt vārdu “Dievs”, tas nebūt viņu nepadarīja par kristieti, bet tas ļāva viņai efektīvāk runāt ar dažādiem cilvēkiem.

Otrkārt, uzdod atvērtus jautājumus un necenties projicēt savus uzskatus vai pieredzi. Kad aborts ir ietekmējis kāda cilvēka dzīvi, tu nezini, kā viņa jūtās, līdz tu nepajautā. Daži cilvēki jūt nožēlu, citi atvieglojumu un neviens no viņiem nekļūdās. Svarīgākais ir ieklausīšanās.

Avots: refinery29.com