Lai saprastu, kāpēc tā notiek, jāzina grūtniecības attīstība. Pēdējā laikā mazuļa gaidīšanu mēdz saistīt ar iekaisuma procesu, kad organisms cīnās ar svešu olbaltumu – vīra spermatozoīda un savas olšūnas komplektu –, taču palīgā nāk proteīni citokīni un citi saudzējošie faktori, kas neļauj bērniņu izstumt laukā. Bieži sievietei grūtniecības laikā asinīs ir paaugstināts leikocītu daudzums un samazināts limfocītu skaits, kas liecina par pazeminātu imunitāti.
Pēc apaugļošanās olšūna nedēļu ripo pa olvadu un 20. cikla dienā, vienu nedēļu pirms menstruācijām, iekrīt dzemdē, kur ieligzdojas. Ja tas nenotiek veiksmīgi, grūtniecība pārtrūkst. Agrīna spontānā aborta gadījumā menstruācijas aizkavējas par 4–7 dienām un ir stiprākas nekā parasti. Vēlīnākā grūtniecības laikā augļa izkrišanu pavada stipru sāpju lēkmes vēdera lejasdaļā un asiņaini izdalījumi.
Nenotikušais aborts
Biežāk izplatīta ir neattīstījusies grūtniecība un tas, ko mēdz dēvēt par nenotikušu abortu (pēc angļu termina missed abortion). Tad grūtniecība beidzas 5.–7. vai 8.–11. nedēļā, parasti sievietei neko nejūtot.
Veicot ultrasonogrāfiju 10. grūtniecības nedēļā, dažkārt atklājas, ka embrijs gājis bojā, bet augļa ola no dzemdes izstumta netiek. Šajā gadījumā var būt nelieli smērējoši izdalījumi, bet citkārt par notikušo neliecina nekādas pazīmes. Auglis pārstāj augt ģenētisku iemeslu dēļ. Reizēm vainojama nepilnvērtīga dzemde vai olšūna, neatbilstīgs hormonu līmenis vai nepietiekama asiņu apgāde. Ja partnerim ir slikta sperma, auglītis iet bojā jau 4.–5. nedēļā.
Citās valstīs sievietei pēc šāda negadījuma izraisa medikamentozu abortu, dodot iedzert tableti vai arī to ieliek makstī. Tas notiek divos posmos: vispirms embrijs atraujas no dzemdes, bet otrajā, panākot dzemdes kontrakcijas, 3– 4 stundu laikā tiek izgrūsts.
Latvijā pēc spontānā aborta parasti veic tā saukto tīrīšanu – ar speciāliem instrumentiem atbrīvo dzemdi no bijušās grūtniecības paliekām. Procedūra notiek bez redzes kontroles un nav sevišķi saudzīga sievietes organismam. Pēc šīs manipulācijas dzemdē saglabājas gabaliņš placentas audu, kas vēlāk izdalīsies laukā, radot recidīvu. Turklāt, veidojoties rētaudiem, sieviete var zaudēt auglību. Ja jau bijušas dzemdības, olvadu atverīte ir lielāka un nevar tik viegli aizaugt, bet, ja ne, pēc vairākām tīrīšanām olvadi var noslēgties.
Meklēt cēloni
Spontānais aborts var gadīties vienu reizi mūžā, piemēram, pēc pārciestas vīrusu infekcijas vai autoavārijas, taču nereti notiek atkārtoti.Kā uzsver ginekoloģe endokrinoloģe Astrīda Tirāne, pēc notikušā vissvarīgāk ir noskaidrot cēloni un censties novērst, nevis, kā dažkārt iesaka ārsti, pēc pieciem mēnešiem mēģināt atkal tikt pie bērniņa. Tiesa, spontānā aborta iemeslu ir tik daudz un tie ir tik sarežģīti, ka ne vienmēr izdodas tos atklāt.
Bieži dzirdēta ir versija, ka grūtniecība beidzas augļa gēnu patoloģijas dēļ, sak, daba nav muļķe un šādā veidā labo savu kļūdu. Lai gan agrīnā laikā tas patiešām ir viens no biežākajiem spontānā aborta iemesliem, pēdējā laikā to vairs neuzskata par galveno cēloni. Lai grūtniecība nebeigtos pirms laika, jābūt veselam un līdzenam dzemdes dobumam, kurā nav polipu vai citu veidojumu. Spontānais aborts mēdz notikt, ja ir sedlveida vai dubulta dzemde ar vienu kakliņu vai tās iekšpusē ir starpsiena.
Arī dzemdes gļotādai jābūt veselai. Ja tā iekaisusi, ir par biezu, par plānu vai pārāk sausa, apaugļotā olšūna nespēs tai pieķerties. Tikpat svarīga ir kvalitatīva olšūna. Sieviete piedzimst ar vidēji 400 tūkstošiem olšūnu, kas dzīves laikā bojājas un noveco, tātad var kļūt nepilnvērtīgas. Lai novērtētu olšūnu stāvokli, 20.–24. cikla dienā jāveic hormonu analīzes.
Ja olšūna ir veselīga un dzeltenuma ķermenis ražo pietiekami daudz hormona progesterona, kas sagatavo dzemdes gļotādu, pēc apaugļošanās tā iekrīt kā mīkstā gultiņā. Ja progesterona pietrūkst, olšūna pieķeras dzemdes sieniņai tikai uz brītiņu. Taču progesterona līmenis rāda vienīgi ieligzdošanās iespēju. Grūtniecības nodrošināšanai nepieciešami arī daudzi citi, piemēram, vairogdziedzera, hormoni.
Ja spontānais aborts notiek 10.–14., vēlākais – 16. nedēļā, parasti vainojama autoimūna slimība – antifosfolipīdu sindroms. Antifosfolipīdi ir vielas, kas veicina mikroskopisku trombu veidošanos un aizsprosto mazos placentas kapilārus, tāpēc auglis nesaņem barības vielas un nespēj attīstīties.
Par ieraduma abortu savukārt dēvē situāciju, kad atkārtotas grūtniecības izbeigšanās iemesls ir viena un tā paša partnera spermas saņemšana. Zinātnieki ir izpētījuši, ka pēc katra šāda spontānā aborta organismā saglabājas atmiņu limfocīti, kas cenšas veikt savu nelāgo darbu arī nākamajā grūtniecības reizē. Pēdējā laikā radusies jauna medicīnas nozare – reproduktīvā imunoloģija, kas pēta, kā samazināt limfocītu agresivitāti, lai tie neuzbruktu auglim.
Mazuļa zaudēšanas iemesls, visbiežāk 16.–22. nedēļā, var būt atvērts dzemdes kakliņš, kas nespēj noslēgties, un tad ārsts var palīdzēt šo problēmu novērst.
Grūtniecība mēdz priekšlaikus beigties, ja agrāk notikušas straujas dzemdības, bijis liels mazulis un dzemdējot ieplīsis dzemdes kakliņš. Nereti bērniņa zaudēšanas iemesls ir endometrioze – imunoloģiska iekaisīga saslimšana, kad organismā izdalās vielas, kas atgrūž topošo mazuli.
Spontānais aborts nereti rodas sievietēm ar olnīcu policistisko sindromu. Tad ir arī sarežģīti palikt stāvoklī, jo vīrišķo hormonu pārsvars, kas šajā gadījumā ir sievietes organismā, bloķē olšūnu veidošanos vai padara tās nepilnvērtīgas. Vainu iespējams atklāt ar hormonu pārbaudēm pirms grūtniecības iestāšanās un novērst ar medikamentiem.
Jāatceras, ka spontānu abortu var veicināt dažādas hroniskas slimības, piemēram, reimatoloģiskas, vairogdziedzera un virsnieru kaites, nekompensēts cukura diabēts.
Gatavoties nākamajai grūtniecībai
“Nevajag gaidīt dāvanas no dabas, bet pašām par sevi gādāt,” mudina Astrīda Tirāne. Pret grūtniecību jāizturas ar lielu pietāti. Reizēm sieviete pēc spontāna aborta jau nākamajā mēnesī atkal paliek stāvoklī, taču neauglības speciāliste uzskata, ka tas ir liels risks. Viņa iesaka pēc notikušā ļauties bēdām, atpūsties, bet trešajā mēnesī kopā ar partneri nākt pie ārsta, lai meklētu cēloņus. Kad tie atrasti un novērsti, sērot vairs nav laika – sievietei tiek dots uzdevums rīkoties, lai tiktu pie bērniņa, ko atkārtoti varētu ieņemt, sākot ar piekto mēnesi.
20.–24. menstruālā cikla dienā (ja ir 28 dienu cikls) jāveic hormonu ovulācijas tests un jānosaka olšūnas veidošanā iesaistītie hormoni: estradiols, progesterons, testosterons, vairogdziedzera hormoni un citi. Veicot īpašas analīzes, jāpārliecinās, vai neizdalās antivielas pret vīra spermu. Jānoskaidro, vai sieviete nav inficējusies ar seksuāli transmisīvu infekciju un makstī nav nevēlamu mikrobu, piemēram, hlamīdiju, kas var apdraudēt grūtniecību. Ļoti svarīgi ir pārbaudīt vairogdziedzeri, kas grūtniecības laikā darbojas pastiprināti un komandē bērniņa augšanu.
Ja atklāts antifosfolipīdu sindroms, pirms grūtniecības un tās pirmajos mēnešos jālieto aspirīns, lai patīrītu sīkos kapilārus. Katru dienu visā gaidību laikā sievietei sev vēdera priekšējā sienā jāinjicē heparīns, lai šķīdinātu mazos trombiņus.
Ja ir cieta un blīva dzemde, tā jāgatavo 2–3 mēnešus, lietojot aspirīnu agrīnā grūtniecības laikā. Savukārt dzemdes gļotādu var uzlabot ar hormonu preparātiem.
Nepieciešamības gadījumā 1–2 mēnešus pirms plānotās grūtniecības atmiņu limfocītus cenšas bloķēt ar zālēm.
Ja ir nepilnvērtīgas olšūnas un nenotiek perfekta ovulācija, ar medikamentu starpniecību jācenšas iegūt labu olšūnu. Pirms tam dzemdes gļotādu ārstē ar hormoniem, 12. menstruālā cikla dienā izvērtē olšūnas kvalitāti un tad injicē zāles, lai tā izlektu un ļautu sevi apaugļot. Kad bērniņš iesēdies, sāk viņu barot, pārbauda hormonus, veic ultrasonogrāfiju, lai pārliecinātos, vai labi aug.
Ja viss notiek, kā nākas, HCG (cilvēka gonadotropais hormons) ik pēc pāris dienām dubultojas, un pēc tā ārsts var spriest par bērniņa attīstību. Ja augšana kavējas līdz 16. nedēļai, kad grūtniecības attīstības vadību no olnīcām pārņem placenta, papildus lieto aspirīnu.
Grūtniecības gaita īpaši jāuzmana līdz 12. nedēļai, kad bērniņš ir gandrīz gatavs. 22. nedēļā ultrasonogrāfijas speciālisti izvērtē, vai mazulis ir vesels un grūtniecība rit savu gaitu.
Ja bijuši vairāki agrīni spontānie aborti, kuriem citi iemesli nav atrasti, pārim ieteicams veikt ģenētisko testu.
Vainīgas emocijas?
Ārstes psihoterapeites Ingas Pētersones pieredze liecina: sievietes, kurām bijuši spontānie aborti, nereti pašas dzimušas mātēm nākamajā grūtniecībā neilgi pēc šāda zaudējuma, no zaudējumu neizsērojušās mammas saņemot emocionālo pieredzi. Ārste uzsver, ka tikai tad, kad piedzīvotais izsāpēts – aptuveni pēc gada –, varētu gatavoties jaunai grūtniecībai. Ja rīkojas agrāk, ar pārdzīvojumu saistītās jūtas var tikt projicētas uz gaidāmo bērnu. Tā kā emocijas nav atrautas no procesiem ķermenī un sievietes hormonālā līdzsvara, grūtniecība var neiestāties vai arī beigties priekšlaikus.
Reizēm atkārtoti spontānie aborti liecina, ka sieviete ļoti baidās no sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas rada trauksmi, un tas savukārt ietekmē ķermeni, tāpēc grūtniecība mēdz atkārtoti pārtrūkt. Turklāt organisms var emocionāli atteikties no mazuļa, ja sieviete nejūt partnera atbalstu.
Ja bijuši vairāki spontānie aborti un veselības problēmas nav atklātas, iespējams, cēlonis ir neizsērots zaudējums un bailes, ka arī turpmāk notiks tāpat. Ja skumjas un bēdas ignorē, nevis izdzīvo, tās nekur nepazūd un nemiers ir tik liels, ka grūtniecība var atkal beigties. Reizēm trauksme un ķermeniski simptomi var mocīt gadiem ilgi. Kā stāsta Inga Pētersone, kāda sieviete atnākusi pie psihoterapeites septiņus gadus pēc notikuša spontānā aborta. Otrajā sesijā ar tādu spēku izpaudušās aizturētas sēras, it kā negadījums būtu noticis tikai vakar.
Sērot par zaudējumu
Sākoties spontānajam abortam, pirmajā brīdī ir bailes un sāpes, bet pēc tam pārņem zaudējuma sajūta. No dažām nedēļām līdz pat pusgadam var būt nemiers, trauksme, nomāktība, raudulība, miega traucējumi, ēstgribas svārstības, kā arī ķermeniskas reakcijas, piemēram, sāpes vēderā, galvā vai mugurā. Pārdzīvojums ir tik liels, ka to grūti izpaust, tāpēc vieglāk ļauties dusmām.
Ja sieviete embriju jutusi kā savu bērnu un emocionāli viņam pieķērusies, rodas sēras. Sērošanas ilgums atkarīgs no zaudējuma smaguma. Emocionāli grūtāk ir tad, ja sieviete jau daudzus gadus centusies palikt stāvoklī. Atvieglojums radīsies, tikai bēdas izciešot un pārdzīvojot.
Katrai sievietei ļoti svarīga ir spēja radīt bērnus, tāpēc mazuļa zaudēšana apdraud viņas identitāti. Sāk mākt šaubas – vai es kādreiz vēl būšu māte, vai esmu tikpat vērtīga kā citas sievietes?
Zaudējumu grūtāk pārvarēt, ja sieviete nespēj izpaust spēcīgās jūtas un ja viņai ir svārstīgs pašvērtējums, jo notikušais atmodina apspiestas emocijas un spēcīgi ietekmē personību. Reizēm pēc laika šķiet, ka sieviete tikusi bēdām pāri, taču emociju izpausmes saglabājas ķermenī, piemēram, ir sāpes krūtīs vai mugurā, menstruālā cikla traucējumi, paaugstināts asinsspiediens.
Ļoti svarīgi ir noskaidrot spontānā aborta iemeslu, jo tad zudīs nepamatotā vainas izjūta un ātrāk norims zaudējuma sāpes.
Mierina tuvinieku atbalsts
Lai krīze bez sarežģījumiem ritētu savu dabisko gaitu, izšķirīga ir apkārtējo attieksme. Sievietei nepieciešams atklāti paust savas jūtas – raudot, runājot, izjūtot citu cilvēku emocionālu klātbūtni un atbalstu. Par bērna zaudējumu skumst arī vīrietis, tāpēc emocijas nevajadzētu izgāzt pār partneri. No otra nesaņemot gaidīto atbalstu, pāri nereti izšķiras, taču citkārt krīze abus satuvina.
Sēras par zaudējumu nevajag aprakt zem slimības atvaļinājuma, medikamentu un alkohola lietošanas. Nomierinoši līdzekļi ļaus aizmigt, taču neko neatrisinās.
Ja sievietei nepietiek ar tuvinieku atbalstu, ieteicamas 8–10 psihoterapijas sesijas, kas atvieglotu krīzes gaitu un palīdzētu sevi labāk izprast.
36,6 oC konsultantes ASTRĪDA TIRĀNE, ginekoloģe endokrinoloģe privātpraksē Astra-Re
INGA PĒTERSONE, psihoterapeite Psihosomatikas klīnikā
Avots:
