Lieta tāda, ka nešpetnais partneris balvu “izsniedz” negaidīti, tādēļ smadzenes to uztver kā īpaši pievilcīgu un iespaidīgu. Pētnieki veikuši virkni eksperimentu, mēģinot noskaidrot, kas notiek smadzenēs tajos gadījumos, kad “apbalvojums” ir iepriekš paredzams un neparedzams. Pamatā bija psihiatra Gregorija Bērnsa pētījumi. Viņš izmantoja smadzeņu tomogrāfiju un novēroja smadzeņu aktivitāti tajā laikā, kad eksperimenta dalībnieki dzēra ūdeni vai augļu sulu – vispirms pēc brīvi izvēlētiem laika nogriežņiem, vēlāk ik pēc desmit sekundēm. Un Bērnss konstatēja, ka negaidīts apbalvojums izraisa lielāku aktivitāti par labsajūtu atbildīgajā smadzeņu apgabalā.
Tāpat kā sula Bērnsa eksperimentā, pieķeršanās un mīla aktivizē to smadzeņu daļu, kas stimulācijas procesā izdala dopamīnu – labsajūtu izraisošu vielu. Un šī smadzeņu daļa sekmē īpašās dāvanas atpazīšanu, proti – to, kurai piemīt kritiska loma izdzīvošanas aspektā. Atšķirībā no iepriekš paredzamiem stimuliem, negaidītie var pavēstīt kaut ko jaunu par apkārtējo pasauli, tāpēc, kā uzskata pētnieki, nav nekāds pārsteigums tas, ka cilvēki vēlas būt līdzās tiem, kuri allaž it kā signalizē, ka viņu tuvumā ir arī kāda vērtīga balva.
Kad melanholisks jauneklis pēkšņi sāk kādu akli dievināt, šī smadzeņu daļa sāk darboties pastiprinātā režīmā un izstrādā dopamīnu, kas viņu turēs burtiski kā uz āķa. Un tādā stāvoklī cilvēks parasti nesaprot, kas ar viņu notiek. Turklāt Bērnsa pētījumi apliecinājuši, ka praktiski nepastāv nekāda saikne starp paša subjekta vēlmēm un viņa smadzeņu aktivitāti. Tas nozīmējot, ka savā prātā mēs varam vēlēties nezin ko, taču smadzenes iedarbina balvas saņemšanas mehānismu pa saviem, mums absolūti nekontrolējamiem ceļiem.
