“Ikviens ik dienu ieelpo milzīgu daudzumu baktēriju, taču elpceļus klājošais skropstiņepitēlijs tās saķer uz gļotu slānīša un no plaušām izvada. Parasti imunitāte tiek galā ar mikrobiem, tādēļ tie nenokļūst plaušu dziļākajos slāņos un neizraisa iekaisumu, taču, ja tā ir vāja un organisma aizsargmehānismi nedarbojas, var saslimt ar plaušu karsoni,” apraksta P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību centra vadītāja Dace Žentiņa.
Pneimonija dažkārt attīstās pēc saaukstēšanās, gripas vai bronhīta. Parasti tas notiek, ja organisma aizsargspējas ir vājas vai pastāv citi provocējoši faktori, piemēram, slikti ventilējas plaušas, jo slimnieks ir gulošs un mazkustīgs. Saslimšanu var veicināt arī atviļņa slimība, sirds mazspēja, cukura diabēts un pārmērīga alkohola lietošana.
Saaukstēšanās vai pneimonija?
Reizēm plaušu karsoni notur par parastu saaukstēšanos. Kā saprast, ka vaina ir nopietnāka? Dace Žentiņa uzsver, ka visraksturīgākais plaušu karsoņa simptoms ir klepus. Tas var būt sauss vai ar krēpām – zaļganām vai bālganām, ar asiņu stīdziņu piejaukumu. Klepojot un dziļi ieelpojot, mēdz būt sāpes krūtīs, ja, stipri kāsējot, radies starpribu nervu kairinājums vai arī iekaisums ir skāris pleiru – plēvi, kas apņem plaušas. Tomēr ne vienmēr klepus ir izteikts.
Otra tipiska pneimonijas pazīme ir paaugstināta temperatūra, kas var būt no 37,5 līdz 40 un pat vairāk grādiem. Saķerot vīrusu, temperatūra pāriet četru piecu dienu laikā vai vismaz krietni mazinās un pašsajūta uzlabojas. Pneimonijas gadījumā tā nenotiek, un tas ir trauksmes zvans, ka jāvēršas pie ārsta.
Ļoti nopietns simptoms ir elpas trūkums, kas liecina, ka pneimonija skārusi lielu plaušas daļu un iekaisums ir tik spēcīgs, ka rodas grūtības uzņemt skābekli.
Daktere Žentiņa atzīst: tautā valda maldīgs uzskats, ka galvenais pneimonijas diagnostiskais kritērijs ir trokšņi plaušās – to var arī nebūt. Ārstēšanas vadlīnijās ir ieteikts pievērst uzmanību agrāk pacienta plaušās nesaklausītiem trokšņiem. Tas nozīmē, ka dakterim slimnieks būtu jāpazīst jau iepriekš.
Pats svarīgākais izmeklējums, lai atklātu plaušu karsoni, ir asinsanalīze, nosakot C reaktīvo olbaltumu, kas parasti liecina par bakteriālu iekaisumu. Nereti veic arī izmeklējumus ar rentgenu. Parasti attēlos redzams, ka plaušas noteiktā vietā ir pildītas ar iekaisuma sekrētu un tur ir blīvāki audi.
Pūšam burbuļus!
“Ja ir spēcīga imunitāte, reizēm plaušu karsonis pāriet pats no sevis, taču uz to nevajadzētu paļauties,” uzsver daktere Žentiņa.
Plaušu karsoni, kuru izraisījušas baktērijas, ārstē ar antibiotikām, bet, ja sēnītes, lieto pretsēņu preparātus. Ja vien nav ļoti augsta temperatūra un slikta pašsajūta, nevajadzētu augu dienu pavadīt gultā, bet arī pastaigāties pa istabu. Guļus stāvoklī plaušas sliktāk ventilējas, jo šādi cilvēks elpo virspusēji un tas neveicina izveseļošanos. Turklāt veciem cilvēkiem ar sirds slimībām kustības nepieciešamas trombu veidošanās profilaksei.
Slimošanas laikā svarīgi regulāri un kārtīgi vēdināt telpas un uzņemt daudz šķidruma. Ja krēpas neizdalās pietiekami labi, var palīdzēt vibrējoša masāža, taču pirms tās veikšanas vajadzētu konsultēties ar ārstu.
Ja temperatūra mazinās 72 stundu laikā, visticamāk, antibiotikas izvēlētas pareizi un atbilstošā devā. Ja tas nenotiek, noteikti jāziņo ārstam – varbūt nav pareizi noteikta diagnoze, netiek dzertas īstās zāles, nav atbilstoša to deva vai arī slimībai pievienojušās komplikācijas.
Parasti antibiotikas lieto 5 – 10 dienas, taču sarežģījumu gadījumā reizēm pat ilgāk nekā mēnesi. Jo smagāk norit pneimonija, jo ilgāks pēc tam ir nespēks un atlabšanas periods.
Tiklīdz uzlabojas pašsajūta, ieteicams pūst balonus un burbuļus, jo tad uzlabosies plaušu ventilācija un gaiss nokļūs arī orgāna perifērajās daļās. Turklāt šīs aktivitātes palīdzēs izdalīties krēpām, un, ja iekaisums skāris pleiras lapiņas, neļaus veidoties saaugumiem.
Iekaisušo vietu nesildīt!
Ignorējot vai kārtīgi neizārstējot plaušu karsoni, viena no biežākajām komplikācijām ir pleirīts, kad pleiras dobumā sakrājas iekaisīga rakstura šķidrums vai pat strutas. Tad jāveic invazīvas manipulācijas, lai tās aizgādātu prom.
Izteikta plaušu iekaisuma gadījumā to audi var sabrukt un rasties ar strutām pildīti dobumi. Ārstējoties lielā daļā gadījumu tie sarētojas, taču, ja tas nenotiek, tie jāizoperē.
Ja baktērijas izplatās asinīs un līdz ar to – iekšējos orgānos, var iestāties ļoti smags stāvoklis – sepse jeb asinssaindēšanās. Taču viena no vissmagākajām pneimonijas komplikācijām ir elpošanas nepietiekamība – plaušas nespēj apgādāt organismu ar skābekli. Šo problēmu parasti risina intensīvās terapijas nodaļā.
Ja skarta pleira – plēve, kas apklāj plaušas, līdz pat pusgadam pēc slimošanas var saglabāties sāpes krūškurvī. Rodoties saaugumiem, diskomforts un sāpes mēdz būt pat ilgāk.
Dace Žentiņa uzsver, ka plaušu karsoņa gadījumā ir nepareizi likt sinepju plāksterus vai citādi sildīt iekaisušo plaušu rajonu, jo tas var veicināt strutu veidošanos pleiras dobumā.
Avots:
