Ko gan man vajadzēja darīt? Lai arī cik tuvas attiecības ir man ar draudzeni, esmu pārliecināta, ka lielākā daļa cilvēku justos neērti un dīvaini, ļaujot bērniem atkailināties kopā ar cilvēku, kas nav viņu asinsradinieks.
Tomēr, man nebija kauns, redzot cik manas meitas, 5 gadus vecā Matilda un 3 gadus vecā Bibī, viegli saskaras ar kailumu, visās tā formās – vīriešu, sieviešu, jaunu, vecu, tievu, resnu, ģimenes locekļu un citu cilvēku, tas mani padara lepnu. Es to redzu kā daļu no sava krusta kara, kas palīdz kliedēt aizspriedumus par ķermeni jau agrā jaunībā.
Mana filozofija attīstījās dabīgi. Mans vīrs, Reibens un es, mēs guļam kaili, un kad meitenes agri no rīta ievēlās mūsu guļamistabā, mēs nepiesedzām savus ķermeņus. Kad meitenes bija pietiekoši vecas, lai ietu dušā, viņas tur devās kopā ar mums.
Dažkārt viņas interesē Reibena un mans ķermenis, mēs vienojāmies, ka centīsimies uz šiem jautājumiem atbildēt viņām godīgi. „Kad man izaugs krūtis?” jautāja Tilda. Un: „Ūūuu, tev ir tik smieklīgs spalvu pušķis, mammīt!”
„Kad kļūsi par pusaudzi,” un „Jā, es zinu,” es atbildēju, cenšoties nesmieties.
Pieaugušo cilvēku ķermenis meitenēm kļuva ierasts dabasskats un viņas diezgan ātri zaudēja par to interesi. Viņas ir redzējušas ne tikai mūsu, bet arī citu cilvēku ķermeņus kailus.
„Es neesmu nekāds hipijs vai brīvi domājoša nūdiste – man pat īpaši nepatīk būt kailai un es uzaugu tipiskā britu ģimenē, kur visi bija apģērbti – tomēr, es ticu, ka īstu ķermeņu redzēšana (īpaši sieviešu ķermeņu), palīdzēs manām meitenēm saprast, ka nav jēgas būt apsēstam ar badināta izskata meiteņu ķermeņiem.”
„Redzot normālus ķermeņus, uzlabosies bērnu spriestspēja par ārkārtīgi nereālistiska paskata ķermeņiem. Mana teorija jau plūc laurus. Dažas mammas jau uztraucas, ka pirmsskolas bērniem veidojas nepatika pret savu ķermeni, toties manām meitām nav tādas problēmas.”
„Es vēlos, kaut es uzaugot justos tik droša par savu ķermeni. Es vēl pat šodien atceros, ka aptuveni 11 gadu vecumā man pateica, ka manas kājas izskatās tik bezformīgas, itkā tās būtu piestiprinātas manam ķermenim otrādāk. Kad mācījos sestajā klasē, kāds zēns salīdzināja manas krūtis ar torpēdām. Man nebija kam sevi pielīdzināt, tādēļ es domāju, ka mans ķermenis ir šausmīgs un, ka tam obligāti jābūt nosegtam.”
„Un tie vēl bija daudz nevainīgāki laiki, pirms resnuma kaunināšanas un viegli pieejamiem porno materiāliem. ”
- gadā veikts pētījums atklāja, ka 47% meiteņu, vecumā no 11 līdz 14 gadiem, atzina, ka nav vēlējušās apmeklēt peldēšanas vai uzstāšanās nodarbības, tādēļ, ka nejutās pārliecinātas savos ķermeņos. Vēl kāda aptauja atklāja, ka viens no pieciem pusaudžiem uzskata sevi par neglītu.
Ne tikai pusaudži ir uztraukuma pamats. 2011. gadā, Eiropā veiktie pētījumi atklāja, ka viena no piecām 7 gadus vecām meitenēm ir mēģinājusi zaudēt svaru un meitenes pat 5 gadu vecumā sāk satraukties par sava ķermeņa lielumu.
„Ja mēs kaunamies no sava ķermeņa, mēs bērniem nemācam tieši to pašu. Zviedru attieksme pret kailumu ir daudz pareizāka. Tur bērni uzaug apzinoties, ka ķermenis var būt ļoti dažāds.”
„Salīdzināsim Zviedrijas un Lielbritānijas publiskos peldbaseinus. Londonas peldbaseinā katrs ģērbjas savā atsevišķā kabīnē. Savukārt, Zviedrijā tas viss notiek atvērtā veidā, kopā ģērbjas veci un jauni, nemaz nekautrēdamies par savu ķermeni. Un tiem, kas domā, ka Zviedrijā visiem ir valdzinošais 10 izmērs, tad tur jūs smagi kļūdāties.”
„Protams, tas ir atkarīgs no jums, kur jūs novelkat līniju. Tomēr, es vēlos, lai jūs kļūstat brīvāki pret kailumu savās mājās. Ja tas kaut nedaudz palīdzes jūsu bērniem justies labāk par saviem ķermeņiem šajā ķermeņus kauninošajā pasaulē, tad mans darbs būs padarīts.”
Avots:dailymail.co.uk