Ikreiz, kad dodos izmēģināt jaunu sporta veidu, vēderā uzrodas tā sauktā lifta sajūta: ar prātu it kā saproti, ka nav par ko baidīties, bet sirds uzstājīgi turpina diktēt savus noteikumus. Lai nokļūtu līdz kāpšanas tornim, dodos pāri Vanšu tiltam (to, starp citu, arī iecienījuši šādi tādi kāpēji) un ienirstu Kalnciema ielas šarmanto koka mājiņu gūzmā.
36,6°C konsultante INTA IVANOVA, instruktore
Divpadsmit metru augstā virsotne redzama jau no ielas, taču, ieejot teritorijā, tornis paveras pilnā krāšņumā un doma par to, ka tas šodien jāpievar, kļūst neticama.
Strādāt ar kājām un veselo saprātu
Instruktore Inta Ivanova jau mani gaida un pirms nodarbības ierāda vietu, kur uzvilkt kaut ko ērtāku. Īpašu sporta tērpu nevajag, galvenais, lai apģērbs ir elastīgs, taču, apaviem gan ir būtiska loma – ja nav profesionālo, jāizvēlas sporta kurpes ar iespējami plānāku zoli. Ģērbtuves izvietotas nelielās, zaļās koka mājiņās ar necilu apgaismojumu, bez spoguļiem un citām ekstrām. Neesmu bijusi kalnos esošajās būdiņās, taču šķiet, ka dažās no tām varētu izskatīties līdzīgi, tāpēc īstā sajūta, lai dotos iekarot virsotnes, ir noķerta. Inta daudz nerunā un uzreiz pasniedz man drošības ekipējumu jeb iekari, kas jāuzvelk gluži kā bikses. Pie sienas piekārtā virve tiek aizāķēta aiz manis un instruktores. “Tas tāpēc, ka es tevi drošināšu,” viņa saka, domādama, ka es saprotu. Taču vārdu nozīme kļūst skaidra vien vēlāk, kad atrodos jau pāris metru virs zemes. Pirms kāpšanas esmu noskaņojusies pamatīgai instruktāžai, bet nekā stāstāma neesot, jācenšas vairāk strādāt ar kājām un veselo saprātu, tas arī viss. Nodomāju, ka par otro, atrodoties augšā, varu aizmirst, bet apsolu, ka ļoti centīšos.
Pataustu uz sienas izvietotās dažādu krāsu aizķeres, kuras, godīgi sakot, nav visai patīkamas. Sajūtu grūti aprakstīt, taču pietuvinātākais zināmais materiāls būtu gandrīz katrā mājā atrodamais pumeks. Nav gluži tas pats, bet sajūtu līmenī var vilkt paralēles.
Priecājos, ka nesen atvadījos no saviem garajiem nagiem, jo, lai ar pirkstiem kārtīgi aptvertu aizķeri, tie traucētu un radītu diskomfortu. Tāpēc, ja uz rokām lepni gozējas gari gela skaistuļi un ir liela vēlme uzkāpt tornī, ieteiktu padomāt divreiz un atteikties vismaz no vienas iepriekš pieminētās lietas.
Medīt aizķeres
Pirmie metri padodas viegli. Pa ceļam apskatu katru aizķeri. Pamanu, ka viena izskatās pēc rozā cūciņas, bet otra nedaudz atgādina banānu. Kad pirmoreiz paskatos lejup, cūkas un banāni vairs nav prātā, es spēju tikai izdvest: “Man bail!” Taču instruktore atgādina: “Es tevi drošinu.” Tagad šie vārdi iegūst reālu jēgu. Ikreiz, kad speru soli augšup, viņa novelk virvi tā, lai, atlaižot aizķeri, es nekristu lejup, bet paliktu karājamies gaisā. Lai gan doma beidzot ir skaidra, nevaru apgalvot, ka tas rada lielu drošības sajūtu, tāpēc turpmākos soļus rūpīgi apsveru, un katru reizi, kad izdodas ar acīm atrast lielāku aizķeri, sajūta ir gluži kā medniekam, kurš tikko atradis kāroto kumosu. Jāpiebilst par drošināšanu: ja uz nodarbību ierodas divatā, pēc instruktora pamācības to iespējams darīt pašiem. Taču, ja kāpēja svars ir virs simt kilogramiem, virve tiek aizāķēta arī tornī esošajos drošinājumos – milzīgos laukakmeņos.
Dažas minūtes – slikts rezultāts
Vai es zinu, kā izskatās koku galotnes un kādā krāsā ir blakusmājas jumts? Nē! Kaut gan atrodos virs tiem, vēlmi atraut skatienu no torņa, lai lūkotos skaistajā ainavā, pamatīgi apslāpē bailes nokrist. Ja apgalvotu, ka jūtos gluži kā uzkāpusi Everestā vai vismaz Makinlijā Aļaskā, es nedaudz mānītos, lai gan gandarījums, ka pievarēju kāpšanas torni un arī barjeras sev galvā, nepamet visu atlikušo dienu.
Kad šķiet, ka viss jau aiz muguras, seko grūtākā daļa – atrauties no sienas, lai dotos lejup… Atļaušos pieminēt, ka instruktori Intu redzu pirmoreiz. Protams, ļoti atvainojos, bet kā lai uzticos cilvēkam, kuram pat īsti matu krāsu neesmu paspējusi ielāgot?
Pēc vairākiem aicinājumiem atlaist vaļā aizķeres un pāris dziļām ieelpām beidzot dodos lejup. Izrādās, tā ir pati jautrākā daļa, jo notiek bez jebkādas fiziskās piepūles!
Augšā kāpjot, šķita, ka pagājusi mūžība, bet uz zemes saprotu, ka tās bijušas uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas minūtes, ko pati uzskatu par vērā ņemamu sasniegumu. Vēlāk gan uzzinu, ka daži padsmitgadnieki sienu pieveic mazāk nekā divdesmit sekundēs un tie pat neesot labākie rezultāti.
Tomēr laiks šajā sporta veidā ne vienmēr ir svarīgs. Reizēm sacensībās jāiziet pēc iespējas vairākas trases, izmantojot tikai noteiktas krāsas aizķeres. Ir arī spēkošanās, kurās sportisti kāpj bez drošības ekipējuma, taču to var atļauties tikai profesionāļi vai ļoti pārgalvīgi entuziasti.
Kad jau esmu gatava atbrīvoties no iekares, instruktore ir neizpratnē: “Jākāpj taču nākamajā trasē!” Saprotot, ka viņa nejoko, bažīgi apskatu savus pirktus, kuri no krampēšanās aizķerēs kļuvuši sāpīgi, un tomēr apņemos to izdarīt. Otrā trase ir nedaudz sarežģītāka, jo aizķeres novietotas tālāk cita no citas, bet šoreiz augšup dodos daudz drošāk un pavisam drīz esmu galā. Paspēju pat nedaudz palūkoties apkārt un visai veikli, atsperoties pret sienu, laižos lejup. Kāpt trešajā trasē izlemju jau bez uzaicinājuma, lai gan bažīgu dara tas, ka vidusdaļā tā kļūst slīpa. Un ne velti –kad tieku līdz slīpumam un cenšos aizķerties, tomēr paslīdu un palieku karājamies gaisā. Ar divarpus reizēm man ir gana, asinīs kā traks riņķo adrenalīns, un nedaudz smeldz pirkstu gali. Taču cilvēkiem ar lielāku fizisko sagatavotību pavisam noteikti ir atļauts kāpt daudz vairāk reižu.
Bailes no augstuma nevar izārstēt
Pēc pirmās trases nodomāju, ka te nekad neatgriezīšos, bet nākamajā dienā ideja piedzīvojumu atkārtot šķiet jau ticamāka, jo atšķirībā no citiem sporta veidiem nav jūtamas spēcīgas muskuļu sāpes. Patiesībā to nav vispār, tāpēc kāpšana ir piemērota nodarbe arī darba dienās – pirms vai pēc darba. Lielākā problēma, ko uzsver ikviens, kurš kaut vai reizi izmēģinājis šo aktivitāti, ir akrofobija jeb bailes no augstuma. Daži uz nodarbībām dodas ar mērķi tās pārvarēt, taču instruktori apgalvo: tas nav efektīvs veids, un, ja cilvēkam ir bail, viņš labākajā gadījumā trīcošām rokām sasniegs virsotni, bet, visticamāk, vairs nekad neatgriezīsies. Retos gadījumos bailes tiek pārvarētas, tomēr uz to nevajag paļauties un labāk doties pie speciālista, kurš palīdzēs izprast baiļu cēloni.
Kas ir aizķeres
Tās ir mākslīgi veidotas klinšu sienas struktūras daļas ar abrazīvu virsmu, kas paredzētas, lai kāpējs varētu pārvietoties. Tās mēdz būt no dažādiem materiāliem, piemēram, no epoksīda sveķu un kvarca smilšu maisījuma. Krāsai ir ne vien estētiska nozīme, bet arī būtiska loma atšķirīgu grūtības pakāpju maršrutu veidošanā. Aizķerēm ir dažāds izmērs un forma, piemēram, bērnu sienām tās nereti veidotas zvēru figūru izskatā.
Draitūlings
Kāpšanas tornis netiek atstāts novārtā arī ziemā. Draitūlings ir kāpšanas tehnika, kurā izmanto modificētus ledus cirtņus. To var praktizēt gan uz dabiskās klints, gan uz mākslīgajām klinšu sienām iekštelpās un ārā. Uz mākslīgajām parasti neizmanto dzelkšņu zābakus, bet tikai draitūlingam paredzētos cirtņus un klinšu kurpes. Tas tādēļ, lai pasargātu sienu no bojājumiem. Draitūlingā atšķirībā no ledus kāpšanas cirtnis netiek iecirsts, bet aizāķēts aiz aizķeres, kas šo aktivitāti padara par vēl lielāku tehnisku izaicinājumu: ja kustība tiek izpildīta neprecīzi, zūd saķere, tāpēc obligāti jālieto aizsargķivere.
Instruktore Inta Ivanova: “Pirmās klintis, kurās es kāpu, bija Somijas ezeru krastos. Tad vēl īsti nezināju, kas ir kāpšanas sports. Biju aizbraukusi uz Somiju, tikai lai baudītu dabu. Skaistā, mierīgā klinšu klātesamība mani apbūra un ieinteresēja doties uz kāpšanas treniņiem Latvijā. Ar šo sportu nodarbojos jau piecus gadus. Pie mums uz torni nāk dažāda vecuma un stipruma cilvēki. Taču par septiņiem gadiem jaunākiem es to neieteiktu, jo tik mazs bērns īsti nevar uzkāpt augstāk par vienu vai diviem metriem.
Ārzemēs kāpšanu iecienījuši arī invalīdi, kuriem nav kāju vai ir tikai viena kāja. Savā praksē ar tādiem kāpējiem neesmu strādājusi, taču noteikti esmu atvērta dažādiem cilvēkiem. Tomēr, ja ir aizdomas par veselības traucējumiem, ko kāpšana varētu pastiprināt, pirms nodarbības jākonsultējas ar ārstu vai kādu no mūsu instruktoriem.”
36,6°C konsultante INTA IVANOVA, instruktore
Avots:
