Emanuels kopā ar sievu Elizabeti veidoja Diānas tērpus vēl pirms viņa kļuva plaši pazīstama. Tad pēkšņi viņš ieraudzīja Diānu pa televizoru, tērpušos viņu darinātajā tafta kleitā. Vēlāk avīžu slejās un žurnālos parādījās gari raksti ar spekulācijām par to, kurš būs Diānas kāzu kleitas dizaineris. Emanuels un Elizabete bija pilnīgi svešinieki modes aprindās, taču Diāna izvēlējās tieši viņus, tādējādi uz visiem laikiem izmainot viņu karjeras.
Viņš vairākas reizes devās pie Diānas, lai kopīgi izstrādātu kleitas dizainu, un pēc dažām vizītēm viņa jautāja, vai var ataicināt arī savu mammu. Viss bija jāpatur pilnīgā slepenībā, jo par to, protams, interesējās prese. “Es parādīju viņai skici un to saplēsu, jo mēs negribējām, ka tā sāk ceļot apkārt,” atceras Emanuels. Šādai skicei tagad būtu milzīga vērtība izsolēs. Kleita daudzu gadu garumā tika izlikta apskatei visā pasaulē, bet pēc tam tika atgriezta atpakaļ pie karaliskās ģimenes.
Kāzu kleita tika šūta no ziloņkaula krāsas tafta auduma un mežģīnēm, un tai bija 7,6 m gara “aste”. “Viņa iegāja katedrālē kā Lēdija Diāna Spensere, bet iznāca kā Velsas princese,” viņš stāsta. “Svētā Pāvila katedrāle ir ļoti liela, un, ja mēs būtu izvēlējušies kaut ko neuzkrītošu un nelielu, tas nenostrādātu uz simtiem miljonu skatītāju.”
Emanuels arī pastāstīja, kādu kleitu viņš veidotu Keitas Midltones māsai Pipai: “Ja vien tas ir pilnīgs pretstats viņas māsas kleitai, jo viņa ir pilnīgi cita sieviete ar atšķirīgu auguma formu. Es veidotu kaut ko maigu, jo, manuprāt, Ketrīnas kleita bija diezgan stīva un smagnēja, tāpēc vajadzīgs kaut kas pilnīgi pretējs, un vispār nevajadzētu salīdzināt līgavas. Vispār nevajadzētu salīdzināt sievietes.”