Viktorijai bija pietiekami daudz piedzīvojumu kopā ar vīru, tāpēc tagad viņa patiešām jutās mierīga un laimīga. Taču tas bija līdz brīdim, kad viņa saķēra briesmīgu bronhītu.
– Kāpēc pirkt tik dārgus pretklepus sīrupus, ja var vienkārši dzert tēju ar avenēm un citronu? – Maksims nomurmināja, skatoties uz recepti.
– Jā, un ar ko aizstāt ant****ikas? – Viktorija nesaprata. – Bez me*****ntiem es mēnesi būšu gultā, bet šādā veidā es pēc dažām dienām varēšu nostāties uz kājām un atgriezties darbā.
Maksimam nācās doties uz aptieku un ar smagu sirdi samaksāt lielu naudu par zālēm. Tomēr viņš čeku neizmeta un it kā jokojot piestiprināja to pie pirkumiem.
– Tu man daudz izmaksāji, būsi man parādā, – vīrietis, smaidot, iesprauda čeku.
– Es to visu atmaksāšu, – jokojot teica Vika.
Tad viņa gandrīz aizmirsa par šo solījumu, tikai vīrietis pēkšņi viņai to atgādināja un pieminēja, ka šomēnes automašīnas remontam nepieciešams tērēt vairāk. Viktorija visu saprata, attaisnojās un nestrīdējās ar vīrieti, jo bija gandrīz pieradusi pie viņa uzvedības īpatnībām.
Taču kādu dienu viņa aiz pārsteiguma bija pamatīgi apmulsusi, jo nejauši atrada komunālo maksājumu kvīti, kurā Maksims bija norādīts kā dzīvokļa īpašnieks. Visu laiku, kamēr viņi dzīvoja kopā, viņa nekad nebija piedalījusies rēķinu apmaksāšanā, visu elektroniski darīja Maksims. Viņa vienkārši deva viņam naudu, un viss, taču tagad viņa ir apmulsusi.
– Ko tas nozīmē? – viņa prasīja, kad Maksims atgriezās no darba.
– Nu, tā nu sanāca, un tas bija nepieciešams, – Maksims nesavaldīgi murmināja.
– Tātad es jau gandrīz gadu dzīvoju tavā dzīvoklī, un man likās, ka mēs maksājam īri kādam svešam tēvocim, – sieviete centās saprast, kas notiek. – Un tu pat nespēji man kārtīgi izskaidrot situāciju?
– Ko tur var paskaidrot? – Vīrietis kaut kā pat sašutuma pilns teica. – Jā, tas ir mans dzīvoklis. Tikai no savas pirmās laulības pieredzes es jau esmu iemācījusies, ka uzticēties nevar nevienam. Es gribēju, lai tu zinātu visa cenu, un nemēģini pārņemt manu dzīvokli vai vai pārrakstīt savu dzīvokli uz savu meitu.
– Kas tam ir sakara ar manu Jūliju? – Viņa nesaprata. – Par ko tu runā?
– Varbūt tai nebija nekāda sakara ar viņu, bet mana pirmā sieva nozaga mūsu kopīgo dzīvokli un izmeta mani uz ielas, – Maksims mēģināja attaisnoties. – Labi, ka man joprojām ir vecāku dzīvoklis, kurā es to izremontēju un sāku jaunu dzīvi.
– Tu plānoja man pateikt patiesību vai nē? – Viktorija nespēja atmosties no šādām ziņām.
– Es plānoju, mazliet vēlāk, – Maksims novērsās. – Es gribēju pārliecināties, ka tu neesi tāda kā mana bijusī, un vispār pārbaudīt mūsu attiecību izturību.
– Stiprumu, tu saki? Bet tu jau gandrīz gadu katru mēnesi no manis iekasē 300 eiro, it kā lai samaksātu īri, – sieviete aizvainojās.
Viktorija sakravāja savas mantas un grasījās doties mājās pie vecākiem. Viņa plānoja meitai vēlāk pastāstīt patiesību, bet tēvam un mātei izdomāja stāstu, lai nevajadzīgi viņus neuztrauktu.
– Nevajag no nekā taisīt lielu problēmu, – sacīja Maksims, stāvot uz durvju sliekšņa. – Mēs visu šo laiku esam labi dzīvojuši, kāpēc tev jātaisa šāda izrāde?
– Nav nekāda izrāde, priekšnesumu vai neapmierinātības, – Viktorija centās izskatīties vienaldzīga. – Vienkārši es nezinu, ko tu vēl slēpj, ko tu vēlies pārbaudīt, kā mēs dzīvosim pēc tā, ko tu esi izdarījis.
– Turpmāk mēs dzīvosim normāli, – Maksims pārliecinoši teica. – Bet, ja tu aizbrauksi, tu nevari gaidīt, ka es tev skriešu pakaļ un pierunāšu atgriezties.
– Un tev tas arī nav vajadzīgs, dzīvo laimīgi savā dzīvoklī un neuztraucies, ka kāds tevi apdraud, – sieviete atbildēja mierīgi.
Maksims vēl kaut ko kliedza viņai aiz muguras, bet viņa viņu nedzirdēja un vilka savu koferi mājās. Viņa apstājās parkā, saveda sevi kārtībā un atgriezās mājās. Viņas vecāki bija sarūgtināti, ka meitas personīgā dzīve nevedās labi, viņi apraudājās un nolēma pieņemt situāciju.
– Māmiņ, vai tu esi pārliecināta, ka neatgriezīsies kopā ar Maksimu? – Jūlija man jautāja vēlāk.
– Es vienkārši pagaidīšu, kamēr mani iemīlēs mazbērni, – atbildēja Viktorija. – Man ir gana cilvēku kurus mīlēt! Man esi tu, mani vecāki, mans darbs un mans mīļais dzīvoklis, ar to man pietiek.
Maksims nemēģināja viņu atgūt un pat ne reizi viņai nesazvanīja. Viktorija centās viņu saprast, attaisnot un pat piedot, lai viņa justos labāk, taču līdz šim viņai tas neizdevās.
