Viņas vīrs Viktoriju pameta drīz pēc meitas piedzimšanas, jo vēlējās vieglu, mierīgu dzīvi bez problēmām. Nebija neviena, kas varētu viņai palīdzēt, tāpēc viņa viena audzināja Jūliju un palīdzēja arī saviem vecākiem.
Viņa strādāja divos darbos, nedomāja par sevi un visu atdeva meitai. Tikai piecdesmit gadu vecumā viņa saprata, ka pārskatāmā nākotnē paliks pilnīgi viena.
– Nākamajā gadā es iegūšu diplomu, plānoju dzīvot Rīgā, – meitene teica mātei. – Tu joprojām esi pievilcīga un jauna sieviete, tāpēc, mammu, ir pienācis laiks sākt kārtot savu personīgo dzīvi.
Viktorija tikai pasmējās un pamāja ar roku meitai. Tikai Jūlija negrasījās padoties un pierunāja māti reģistrēties iepazīšanās vietnē. Sieviete neticēja šādu eksperimentu veiksmei un vispār uzskatīja sevi par pārāk vecu, lai sāktu attiecības no nulles.
Tikai meita nepadevās un mamma bija spiesta izpildīt savu solījumu. Sākumā tur bija tikai nūjotāji jeb “līgavaiņi”, kas bija aptuveni divdesmit gadus vecāki. Taču reiz bija izveidojusies virtuāla saziņa ar patīkamu vienaudzi Maksimu. Pēc mēneša sarakstes viņi nolēma satikties reālajā dzīvē, un, sievietei par pārsteigumu, attiecības attīstījās labi.
– Mēs esam pieauguši cilvēki, – pēc kāda laika teica Maksims. – Es ierosinu netērēt dārgo laiku, bet pārvākties kopā un dzīvot kopā, izbaudot dzīvi.
– Es neiebilstu, – Viktorija neslēpa. – Dzīvoklī kopā ar mani dzīvo tikai mani vecie vecāki, un reizēm atnāk meita.
– Tas mums neder, – godīgi sacīja Maksims. – Taviem radiniekiem būs grūti pie manis pierast, es varu neiekļauties viņu dzīvesveidā.
– Kādas tad mums ir iespējas? – Viktorija nesaprata.
– Es atvēlēju savu dzīvokli bijušajai sievai, – vīrietis lepni sacīja. – Tagad es dzīvoju īrētā divistabu dzīvoklī labā rajonā. Es strādāju par inženieri un labi pelnu, tu esi veiksmīga grāmatvede, tātad, mēs varam tikt galā ar visām rūpēm.
– Es arī domāju, ka finansiāli mēs to varam atļauties, – Viktorija piekrita.
Tā mēs nolēmām: dzīvokļa īres maksu sadalīsim divās daļās, katru mēnesi saskaitīsim naudu pārtikas produktiem, bet pārējo naudu tērēsim pēc saviem ieskatiem.
Viktorijai bija cits priekšstats par ģimenes dzīvi un budžetu, taču Maksims šķita pragmatisks cilvēks, un viņa nestrīdējās. Viņa katru mēnesi deva viņam 300 eiro, lai samaksātu par dzīvokli, un gandrīz tikpat daudz pārtikas produktiem un komunālajiem pakalpojumiem.
Jaunā dzīve izrādījās patīkama un interesanta, jo daudzu gadu garumā Viktorija bija pieradusi, ka var uz kādu paļauties un uzticēt vismaz daļu mājas darbu. Viņi ar Maksimu periodiski iegriezās apciemot viņas vecākus, taču sieviete vienmēr pirka viesnīcas tikai par savu naudu. Viņš bija pieklājīgs, galants un labi audzināts, bet, kad radās jautājumi par materiālām lietām, viņš visu savu rīcību aprēķināja desmit soļus uz priekšu.
– Es gribētu nopirkt jaunu kleitu korporatīvajai ballītei, – Viktorija reiz teica.
– Nekādu problēmu, bet tev ir nauda? – Vīrietis nekavējoties pajautāja.
– Man ir nauda, neuztraucieties, – viņa pie šādām situācijām bija jau pieradusi.
Kopumā Maksims šķita ideāls vīrietis, uz kuru var paļauties. Viņš no veikala nesa smagus maisus ar pirkumiem, varēja visu izdarīt mājās un nebaidījās no darba. Reizēm pāris ar draugiem devās ārpus pilsētas un izklaidējās. Jūlija priecājās par savu māti, kura tagad šķita droši “pieķērusies” un izskatījās laimīga. Viktorija arī nedomāja, ka varētu satikt vīrieti, kurš gribētu viņai uzticēties, atbalstīt un palīdzēt it visā. Viņa pat attaisnoja viņa pragmatismu un zināmu skopumu un sāka to uzskatīt par priekšrocību ģimenes dzīvē.
– Maksims netērē naudu ballītēm ar draugiem, vienmēr konsultējas par pirkumiem mājai un neļauj sev tērēt naudu muļķībām, – viņa lepni stāstīja draudzenei.
– Varbūt tā, bet dzīvē visu nevar aprēķināt, un vispār reizēm gribas kādu spontanitāti un negaidītus priekus, – sapņaini atbildēja draudzene Inna.
Bet tad viss mainījās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk