Senajās civilizācijās zaļacainas sievietes bieži dēvēja par burvēm un zintniecēm, kurām piemīt īpašas spējas.
Arī inkvizīcija uzskatīja zaļo acu maģiju par burves pazīmi, jo īpaši, ja to īpašniecei vēl bija arī ugunīgi rudi mati – par to vien daudzas skaistules aizgāja bojā uz sārta.
Bet kura gan apstrīdēs to, ka zaļacains blondīns ir īsts sieviešu siržu zaglis? Un nemaz neizklausās tik neiespējami, ka zaļacaina tumšmate naktī pārvēršas par kaķi, kas staigā, kur pašam patīk.
Ezoteriķi skaidro, ka zaļo acu maģija slēpjas divu enerģiju – altruistiskās un egoistiskās – saplūsmē, padarot tās nesēju par ļoti interesantu personību.
Tādi cilvēki ir pašpārliecināti, bieži ļoti veiksmīgi mērķu sasniegšanā, nemeklē vieglākos ceļus.
Divu sākotņu saplūsme padara tādu cilvēku par veiksmīgu līderi, tomēr viņš netiecas pēc vispārējas pielūgsmes un atzinības, drīzāk viņa autoritāte balstās profesionālismā.
Zaļacainie cilvēki ir reālisti un prot pielāgoties situācijai – iespējams, tieši šīs īpašības ļauj tiem pieņemt pareizus lēmumus, kas nodrošina panākumus.
Nevar teikt, ka zaļacainajiem trūktu intuīcijas, jo starp viņiem ir daudz gaišreģu. Egoistiskā sākotne var padarīt zaļu acu īpašnieku par manipulatoru, bet altruistiskais princips – ar uzticamu draugu, kurš tomēr neatļaus ar sevi manipulēt.
Zaļacainu cilvēku mīlestība ir uzmanīga un patiesa. Bet šie romantiķi var pavadīt visu dzīvi otrās pusītes meklējumos, bet to tā arī neatrast. Tāpat nevajag cerēt, ka izdosies valdīt pār zaļacainajiem. Ne velti par viņiem saka: “Sievietes un kaķi ir vienādi: vīrieši tikai domā, ka valda pār viņiem.”
