Vēstules aploksne bija nodilusi un vienīgais, kas uz tās bija salasāms, bija sūtītāja adrese. Es vēru vaļā vēstuli, cerot iegūt kādu pavedienu. Tad es ieraudzīju datumu vēstules augšpusē – 1924. Vēstule tika nosūtīta gandrīz sešdesmit gadus atpakaļ.
Tā bija rakstīta sievišķīgā rokrakstā, uz maigi zila papīra ar nelielu puķīti kreisajā lapas stūrī. Vēstule tika adresēta Maiklam, vēstules autore paskaidroja, ka vairs nevar satikties ar viņu, jo to aizliegusi viņas māte. Pat tad, viņa rakstīja, ka vienmēr viņu mīlēs.
To bija parakstījusi Hanna.
Tā bija skaista vēstule, bet maka īpašnieku varēja identificēt tik vien kā ar vārdu Maikls. Varbūt, ja es piezvanītu operatoram, iespējams, man varētu iedot šīs adreses telefona numuru?
Operatore pastāstīja, ka viņas datu bāzē ir šīs adreses telefona numurs, bet viņa nedrīkst man to dot. Tā vietā, operatore piedāvāja piezvanīt uz šo numuru manā vārdā un pastāstīt par atradumu, kā arī lūgt, lai šie cilvēki ar mani sazinās.
Es gaidīju pāris minūtes, līdz operatore paziņoja, ka ir kāds, kas vēlas ar mani runāt šajā sakarībā.
Es sievietei otrā tālruņa galā jautāju, vai viņa pazīst kādu sievieti ar vārdu Hanna. Viņa atbildēja: “Ak, jā! Mēs šo māju iegādājāmies no sievietes, kuras meitu sauca Hanna. Bet tas bija 30 gadus atpakaļ!”
“Vai jūs zināt, kur šī ģimene pārvācās?” es cerīgi jautāju.
“Es atceros, ka Hanna savu māti ievietoja pansionātā, pāris gadus atpakaļ. Varbūt, ja tu sazinātos ar pansionātu, viņi varētu dabūt rokā arī viņas meitu,” sieviete paskaidroja.
Viņa nosauca pansionāta telefona numuru, lai piezvanītu. Viņi pastāstīja, ka vecā kundze pāris gadus atpakaļ esot nomirusi, bet viņiem ir saglabājies viņas meitas telefona numurs.
Es pateicos viņiem un zvanīju nosauktajam numuram. Sieviete, kas atbildēja, zināja pastāstīt, ka Hanna pati šobrīd atrodas pansionātā.
Es nodomāju, ka visa šī padarīšana ir pagalam muļķīga. Kādēļ es tik ļoti centos, lai atrastu maka īpašnieku, kurā iekšā bija tikai trīs dolāri un veca vēstule.
Par spīti tam, es piezvanīju uz pansionātu, kurā bija jāatrodas Hannai. Viņi atbildēja, ka Hanna atrodas viņu aprūpes mājā.
Bija jau plkst. 22:00, bet es tomēr lūdzu, lai viņi ļauj man pie viņas atbraukt. Viņi atbildēja, ka es varu mēģināt, iespējams, ka viņa atradīsies lielajā istabā un skatīsies televizoru.
Es pateicos un tūliņ pat devos uz pansionātu. Mani sagaidīja dežūrējošā medmāsa un naktssargs. Mēs devāmies uz ēkas trešo stāvu. Medmāsa mani iepazīstināja ar Hannu.
Viņa bija mīlīga paskata vecmāmiņa ar siltu smaidu. Es viņai pastāstīju, ka atradu maku un parādīju viņai vēstuli. Tajā brīdī, kad viņa ieraudzīja zilo vēstuļpapīru, viņa dziļi ieelpoja un teica: “Jaunais cilvēk, šī vēstule ir pēdējais kontakts, kas man bijis ar Maiklu.”
Viņa paskatījās sāņus, ieslīgstot dziļi domās un maigi teica: “Es viņu ļoti mīlēju. Bet tad es biju tikai 16 gadus veca un mana māte domāja, ka esmu pārāk jauna. Viņš bija tik pievilcīgs. Viņš izskatījās gluži kā aktieris Šons Konerijs.”
Viņa turpināja: “Jā. Maikls Goldstīns bija brīnišķīgs cilvēks. Ja tu kādreiz viņu satiec, lūdzu, pasaki, ka es bieži par viņu domāju.” Viņa vilcinājās, līdz tomēr pateica: “Pasaki, ka es viņu vēl joprojām mīlu.” Viņa smaidīja, kad pār viņas vaigiem sāka tecēt asaras. Viņa atzinās: “Es nekad tā arī neapprecējos. Es nesatiku nevienu, kas būtu tikpat labs kā Maikls.”
Es pateicos Hannai par informāciju un atvadījos. Ar liftu nobraucu uz pirmo stāvu, kur stāvēju pie durvīm, pārdomājot pastāstīto, apsargs man jautāja: “Vai sirmā kundze jums varēja palīdzēt?”
Es teicu: “Tagad zinu vīrieša uzvārdu. Bet domāju, ka mirkli likšu šo stāstu mierā, esmu jau veltījis tā atrisināšanai visu dienu.”
Es izvilku no somas maku, tas bija vienkāršs, brūns ādas maks ar sarkanām svītrām tā malā. Kad apsargs to ieraudzīja, viņš teica: “Pagaidi! Tas taču ir Goldsteina kunga maks. Es to atpazītu jebkur, tam ir tik spilgti sarkana līnija sānā. Viņš vienmēr to maku pazaudē. Ēkas koridoros es to atradu jau trīs reizes.”
“Kas ir Goldsteina kungs?”es satraukts jautāju.
“Tas ir sirms kungs no astotā stāva. Tas noteikti ir Maika Goldsteina maks. Iespējams, ka viņš to pazaudējis kādas pastaigas laikā.” Es ātri pateicos apsargam un steigšus devos pie dežūrējošās medmāsas. Es viņai pastāstīju to, ko man pateica apsargs. Mēs devāmies atpakaļ pie lifta un iekāpām tajā. Es lūdzos, kaut Goldsteina kungs būtu vēl nomodā.
Astotā stāva medmāsa teica: “Domāju, ka viņš vēl ir lielajā istabā. Viņam vakaros patīk lasīt. Viņš ir jauks vecs vīrs.”
Mēs iegājām vienīgajā istabā, kurā bija ieslēgta gaisma, tur sēdošais vīrs lasīja grāmatu. Māsiņa pie viņa piegāja un pajautāja vai viņš gadījumā nav pazaudējis savu maku. Goldsteina kungs paskatījās augšup, tad uzlika roku uz bikšu aizmugurējās kabatas un teica: “Ak, jā, tas ir pazudis!”
“Šis džentlmenis atrada jūsu maku un mēs domājām, ka tas varētu būt tavs?”
Es iedevu Goldsteinam maku un, tiklīdz, viņš to ieraudzīja, viņš atviegloti pasmaidīja, sakot: “Jā, tas ir mans maks! Laikam tas izkrita man no kabatas šo pēcpusdien. Es vēlos tev atlīdzināt.”
“Nē, paldies,”es teicu. “Bet man jums kaut kas jāpastāsta. Es izlasīju vēstuli, kas atrodas jūsu makā, lai uzzinātu, kas ir šī maka īpašnieks.”
Smaids viņa sējā pēkšņi pazuda. “Tu izlasīji to vēstuli?”
“Es ne tikai to izlasīju, bet es arī zinu, kur tagad atrodas Hanna.”
Viņš kļuva bāls. “Hanna? Jūs zināt, kur viņa ir? Kā viņai klājas? Vai viņa vēl ir tik skaista kā agrāk? Lūdz, lūdzu, pasakiet man,” viņš lūdzās.
“Viņai viss ir kārtībā…viņa ir tikpat skaista ka agrāk,” es atbildēju.
Vecais vīrs pasmaidīja un vaicāja: “Vai jūs man varat pateikt, kur viņa atrodas? Es rītā viņai vēlos piezvanīt.” Viņš sagrāba manu roku un teica: “Kungs? Es biju tik ļoti viņā iemīlējies, ka tad, kad saņēmu šo vēstuli, mana dzīve beidzās. Es neapprecējos. Es vienmēr viņu mīlēju.”
“Goldsteina kungs,” es teicu, “Nāciet man līdzi.”
Mēs ar liftu devāmies uz trešo stāvu. Koridori jau bija tumši, mūsu ceļu izgaismoja tikai divas lampas. Medmāsa Hannai pajautāja: “Hanna, vai tu pazīsti šo vīrieti?”
Viņa sakārtoja brilles un brīdi skatījās, taču neteica ne vārda. Maikls, klusi, gandrīz čukstus teica: “Hanna, tas esmu es, Maikls. Vai tu atceries mani?”
Viņa noelsās: “Maikl! Es nespēju tam noticēt! Tas esi tu! Mans Maikls!” Viņi apskāva viens otru. Mēs ar medmāsu viņus atstājām divatā, mums abiem pār vaigiem ritēja prieka asaras.
Aptuveni trīs nedēļas vēlāk, es saņēmu zvanu no pansionāta. “Vai tu vari izbrīvēt svētdienu, lai dotos uz kāzām? Maikls un Hanna precēsies!”
Tās bija brīnišķīgas kāzas, visi pansionāta iemītnieki piedalījās ceremonijā. Es biju viņu vedējtēvs.
Aprūpes centrs piešķīra abiem kopīgu istabu, un, gadījumā, ja jums kādreiz uznāk vēlme redzēt 76 gadus vecu sievu un 79 gadus vecu vīru, kas uzvedās kā divi pusaudži, tad šis pāris ir tas, ko jūs meklējat.
Avots: trendingstyle.com
