* Plastmasu, ko pareizāk ir dēvēt par polimēru, iegūst no naftas.
* Pasaulē pirmo plastmasas iepirkumu maisiņu izgatavoja pagājušā gadsimta 60. gados, par izejvielu izmantojot polietilēnu.
* Polietilēns, polipropilēns, polistirols, polietilēntereftalāts – tie ir mūsdienās populārākie polimēri, kurus izmanto ikdienā lietojamā iepakojuma ražošanā.
* Prasības, ko izvirza polimēru izstrādājumu ražotājiem, – precei jābūt lētai, relatīvi glītai un organismam šķietami nekaitīgai.
* Apgalvot, ka polimēru izstrādājumi ir cilvēka organismam pilnīgi nekaitīgi, nevar. Sintēzē polimēri iegūst dažādu molekulu garumu. Mazās molekulas ir aktīvākas, labprāt mijiedarbojas ar skābekli un pārmainās paaugstinātas temperatūras ietekmē. Līdz ar to tās kā piemaisījumi var nonākt arī tajā pārtikas produktā, kas atrodas saskarsmē ar polimēra izstrādājumu.
* Polimēru nekaitīgumu lielā mērā nosaka arī ražotāja godaprāts, daudz kas atkarīgs no pareizas izmantošanas.
* Ja veikalā izvēlēsieties dārgākos polimēru izstrādājumus – vienreiz lietojamos traukus, kastītes ēdiena pārnēsāšanai utt. –, tā nebūs garantija, ka izstrādājums neradīs kaitējumu veselībai.
* Kā jau liecina nosaukums “vienreiz lietojamie trauki”, šī prece ir paredzēta vienreizējai lietošanai. Taču gadās, ka cilvēki tos mazgā un lieto atkārtoti. Jāpatur prātā, ka, izmantojot otro un varbūt pat trešo reizi, šajos izstrādājumos veidojas mikroplaisas, pa kurām pastiprināti izdalās polimēra sastāvā esošās nelabvēlīgās vielas. Ja vienreiz lietojamo šķīvi vai glāzi vēl turklāt mazgā ar kādu trauku mazgāšanas līdzekli, tas sakrājas mikroplaisās un nokļūst ēdienā. Līdz ar to vienreiz lietojamo polimēru izstrādājumu potenciālais kaitīgums pieaug ar katru lietošanas reizi.
* Neviens arī nevar garantēt, ka limonādē, kvasā vai citā dzērienā, kas, iespējams, mēnešiem ilgi veikalā uzglabāts plastmasas pudelē, nav nonākušas kaitīgās vielas. Piemēram, izgatavojot pudeles, polimēram pievieno stabilizatorus. Pastāv iespēja, ka, šķidrumam ilgstoši atrodoties šādā pudelē, stabilizators var ekstraģēt un nonākt dzērienā.
* Pēdējā gadu desmitā pētnieki pievērsušies jaunam zinātniskajam virzienam, radot biodegradējamos materiālus, t. i., materiālus, kas ir draudzīgāki veselībai un, atrodoties vidē, sadalās. Trūkums – to ražošanas izmaksas ir diezgan augstas, un tos pagaidām neizdodas izgatavot vizuāli pievilcīgus.
* Polimēru atkritumu daudzums jau tagad pārsniedz vairākus simtus megatonnu gadā. Piemēram, Klusajā okeānā pie ASV krastiem starp Kalifornijas štatu un Havaju salām plašumā plešas milzīgs plastmasas atkritumu sakopojums, kura platība ir divas reizes lielāka par Teksasas štatu, bet masa pārsniedz 4 miljonus tonnu. Zinātniekiem ir izdevies noskaidrot iemeslu, kāpēc tas izveidojies – cilvēku radītie atkritumi no kuģiem un sauszemes pa kanalizāciju nokļūst atklātā okeānā, kur straumes un vēji tos sadzen šajā atkritumu salā. Okeāna straumes un atmosfēras gaisa slāņu kustība tur veido tādu kā milzu virpuli, kurā sakoncentrējas visi brīvi peldošie priekšmeti.
* Šobrīd strauji pieaug ne tikai izlietoto polimēru izstrādājumu daudzums, bet proporcionāli arī problēma, ko ar tiem darīt. Zinātnieki konstatējuši, ka, piemēram, polietilēns vidē, kuru neskar ultravioletais starojums, nepārmainīts saglabājas 20 līdz 30 gadus.
* Patlaban atkritumu pārstrādātāji ar milzīgo polimēru atkritumu apjomu cenšas cīnīties, tos šķirojot, sasmalcinot un pārstrādājot atkārtoti. No izlietotajām plastmasas pudelēm, vienreiz lietojamajiem traukiem u. c. polimēru atkritumiem top plēves, kuras savukārt pārtop atkritumu maisos un citās ikdienā noderīgās lietās. Taču polimēru atkritumu problēma ar to vēl nepavisam nav atrisināta.
* Reālākais un labākais risinājums, kā rīkoties, rūpējoties par savu veselību un vides tīrību – plastmasas iepakojumu lietot pēc iespējas mazāk, izvēloties dabiska materiāla, piemēram, kokvilnas iepirkumu maisiņus, stikla, porcelāna vai keramikas traukus, stikla pudeles, papīra turzas utt.
Avots:
