Kam tērējam enerģiju
Uzturs nenoliedzami sniedz enerģiju, tomēr ēšana nav galvenais nosacījums, lai justos darbīgi un mundri, atzīst gastroenterologs Ivars Tolmanis.
Mūsu enerģētiskie krājumi ir pietiekami, lai organisms spētu, kā ierasts, darboties arī tad, ja neko neēdam aptuveni 72 stundas. Mazliet enerģijas gūstam no ūdens (tas gan noteikti jādzer!), kas niecīgā daudzumā satur glikozi, un nedaudz arī no gaismas – ir liela atšķirība, vai badošanās režīmā dzīvo gaismā vai tumsā.
Taču, ja neko neēd ilgāk par trim diennaktīm, organisms saprot: acīmredzot no ārpuses papildu enerģijas nebūs, un sāk tērēt savus iekšējos resursus. Vispirms sāk dilt tauku rezerve, bet diemžēl ne vienmēr tie ir liekie zemādas tauki, no kuriem daudzi mīļuprāt atvadītos. Tie ir grūti iztērējami polsterīši, kas līdzīgi depozītam nolikti krājumā; drīzāk tie vērtējami nevis kā enerģētiska vērtība, bet gan kā sārņviela, ko organismam nav bijis pa spēkam izvadīt.
Turpinot badoties, enerģijas ieguvei vispirms tiek patērēti tauki, kas uzkrājušies ķermeņa iekšienē, nevis zemādā. Kad tie izlietoti, organisms dzīvesspara un fizioloģisko funkciju nodrošināšanai ķeras pie savām olbaltumvielām, muskuļu audiem, hormoniem, un tas var kļūt bīstami. Tomēr ļoti daudzi daudzi no mums ar uzturu uzņem krietni vairāk enerģijas, nekā būtu nepieciešams. Turklāt ar pietiekamu degvielas daudzumu nodrošināmies, pat ēdot ļoti nedaudz.
Svarīgi, cik aktīvi patērējam savas dzīvesspara rezerves. Salīdzinot intensīvi sportojoša cilvēka, piemēram, maratonskrējēja enerģijas patēriņu un tā, kurš neko īpašu nedara vai pat guļ tumšā telpā, izrādās: aktīvais izlieto tikai aptuveni divreiz vairāk enerģijas nekā gulšņātājs. Jo savas iekšējās rezerves tērējam arī miera stāvoklī, dzīvības procesu norisēm.
Turklāt pašpatēriņam – tam, lai darbotos visas šūnas un orgāni, lai mēs redzētu, dzirdētu, elpotu – mūsu bioķīmiskā rūpnīca patērē daudz vairāk enerģijas, nekā iedomājamies. Tāpēc dažkārt enerģijas var trūkt, lai gan šķietami tam nav iemesla.
Šīs, tā dēvētās pamatvielmaiņas, enerģijas izmantošanas intensitāte ir ļoti atšķirīga dažādos dzīves periodos un situācijās. Ja cilvēks ir slims vai stresā, arī mierīgi guļot un it kā atpūšoties, viņa pamatvielmaiņas ātrums ir lielāks. Slimais jūtas vājš un nespēcīgs galvenokārt tāpēc, ka šie procesi tiek ļoti aktivizēti, esošās rezerves izlietojas daudz intensīvāk un rodas disbalanss starp uzņemto un patērēto enerģiju. Pamatvielmaiņas aktivitāte mainās dažādos gadalaikos – vasarā tā ir intensīvāka, ziemā kūtrāka; to ietekmē arī diennakts ritms. Neatkarīgi no mūsu gribas, saprāta, ieradumiem, tāpat no uztura uzņemšanas un fiziskās slodzes, enerģijas patēriņš ir atšķirīgs.
Kāpēc ēdam, bet gurstam
Ja reiz ar uzturu iegūstam enerģiju, kāpēc gan pēc ēšanas nereti rodas noguruma sajūta un pat velk uz snaudu? Atbilde ir vienkārša: enerģiju zaudējam arī ēdot un pārstrādājot apēsto. Gremošanas sistēmas darbība tērē aptuveni desmit procentus organisma spēku, un šī desmitdaļa var kļūt diezgan būtiska, ja enerģijas uzņemšana un patērēšana ir nosacītā līdzsvarā. Šo desmito tiesu nekompensējot, iespējams iztrūkums, par ko ziņo sajūtas.
Kad uzēdam, aktivējas organisma hormonu sistēma. Īpaša loma tajā ir insulīnam, ko izdala aizkuņģa dziedzeris un kura uzdevums ir samazināt cukura jeb glikozes daudzumu asinīs. Ēdot tas strauji un īslaicīgi palielinās, tāpēc asinīs tiek izmests samērā daudz insulīna. Taču šī hormona sekrēcijas sistēma ir veidota tā, ka insulīns izdalās diezgan līdzīgā daudzumā neatkarīgi no maltītes apjoma. Arī tad, ja uzēdam pavisam nedaudz, insulīns cukura līmeni asinīs nomāc, pat zem ierasti fizioloģiskā līmeņa. Tāpēc, neraugoties uz to, ka esam ieturējušies, zināmu laiku esam cukura deficītā. Pēc tam organisms cukura līmeni koriģē, ar citu hormonu līdzdalību to atkal paaugstinot. Taču šis fizioloģiskais fenomens – īslaicīgais glikozes deficīts asinīs pēc ēšanas – izraisa gurdenumu pēc maltītes.
Turklāt sava loma ir tam, ka gremošanas sistēma darbojas noteiktā bioloģiskā ritmā – gremošanas sulu izdale un galvas un muguras smadzeņu raisīti impulsi aktivējas trīs četras reizes dienā. Šāds ēšanas ieradumsizveidojies gadsimtu gaitā saskaņā ar tradicionālo dzīves ritmu, darba un atpūtas miju, arī gaismas un tumsas maiņu diennakts laikā. Evolūcijas gaitā organisms ir iemācījies šādu uztura uzņemšanas kārtību.
Ļoti bieži ēst nevajadzētu. Ik pa brīdim ko notiesājot: te cepumiņu, te riekstiņu vai šokolādes gabaliņu – jo it kā taču vajag enerģiju! –, nepārtraukti stimulējam gan gremošanas sistēmas, gan visa organisma fi zioloģisko aktivitāti.
Ja mēs prastu ēst reti, taču nepārēsties, maltīšu skaitu varētu samazināt. Piemēram, kad esam aizņemti, intensīvi strādājam vai atpūšamies, prāts nodarbināts ar ko citu, bet sajūtas nekairina ēdiena smaržas vai kārdinošais izskats, ēst nemaz tā negribas. Izsalkuma nejūtam. Un arī enerģijas deficīta nav.
Enerģiju deldē emocijas
Modernā cilvēka enerģijas rezerves arvien mazāk tērē fiziskā piepūle, bet daudz vairāk – emocionāla pārslodze, nepārtraukta informācijas plūsma, kam sevi pakļaujam, un aktivitāte, ko no organisma paģērē tās uztvere un pārstrāde. Bez apstājas noslogotas, smadzenes nogurst, to resursus ekspluatējam pārmērīgi un bieži vien ne tik būtiskiem mērķiem. Arī tāpēc zaudējam enerģiju un cieš ķermenisko norišu vadība, par ko liecina dažādu funkcionālu traucējumu izplatība, arī gremošanas sistēmā.
Ietekmē dažādi trokšņi, ko uztveram ik dienas un stundu pēc stundas – piemēram, it kā niecīga, bet pastāvīga dūkšana vai sīkšana, ko izraisa ventilācijas iekārtu, apgaismes ierīču darbība, dators, transporta kustība uz ielas vai durvju klaudzoņa kaut kur netālu. Tie rada fonu, kas smadzenēm liek nepārtraukti strādāt, jo tās troksni analizē bez mūsu gribas iesaistes un reaģē neatkarīgi no skaņu svarīguma. Tāpat organisma vadības centru kalpina informācija, ko uztveram no televīzijas un radio, no ielūkošanās internetā.
Turklāt arī miega laikā smadzenes pilnībā neatpūšas, jo tām jāvada dzīvības funkciju norise organismā.
Ja mērītu enerģijas patēriņu un rezervi, visbiežāk izrādītos: fizioloģiski mums it kā nekā netrūkst, bet mundrums un dzīvesspars izsīcis. Jo enerģijas deficītu bieži vien izraisa smadzeņu pārslodze, emocionāls nogurums. Par to netieši liecina arī tas, ka, jūtot emocionālu pacēlumu, spēki atgriežas un vairojas, spējam paveikt pirms tam neiespējamo.
Avots:
