Tomēr, pēc vairākiem apsmieklu pilniem gadiem, tagad viņa ir spējusi pieņemt savu kailo galvu.
Heizele no ir saņēmusi drosmi, lai spētu tikties ar simtiem unikālu cilvēku un ieveidojot viņu matus.
Viņa dalās ar savu stāstu cerībā, ka viņai izdosies iedvesmot citus cilvēkus, kas cieš no alopēcijas, lai arī tie spētu sevi pieņemt.
Heizele ir kvalificēta teātra frizūru stiliste un grima māksliniece. Viņa pastāstīja: “Jau kopš sāka gala, cilvēki uz mani dīvaini skatījās un sačukstējās.”
“Es biju viegls mērķis pāridarītājiem, jo es biju savādāka. Es centos noliegt to, ka man ir alopēcija, bet es kļuvu vēl vairāk nokaunējusies kā iepriekš.”
“Man bija nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai es spētu kļūt pašpārliecināta un ceļā uz to, es pārcietu labi daudz pāridarījumu.”
“Toties, tagad, es savā ādā jūtos komfortabli, pat bez parūkas.”
“Es esmu frizūru stiliste un grima māksliniece, tas man ļauj būt dažādu lielisku cilvēku ieskautai. Ir ironiski, ka es ieveidoju citu cilvēku matus, jo man tādu nav, bet tā ir lieta, kas mani vienmēr ir aizrāvusi.”
“Es katru dienu satieku jaunus cilvēkus, kas ir saprotoši un atbalsta mani, neviens pat ne aci nepiemiedz.”
“Tagad es esmu sapratusi to, ka ja tev nav matu, tas nenozīmē, ka tu nevari būt skaists.”
Ār*ti atklāja, ka Heizelei ir autoīmūna Sli**ba, kas uzbrūk viņas matu folikulām, liedzot tām izaugt.
“Savu pirmo parūku es saņēmu 11 gadu vecumā un es neprātīgi iemīlējos idejā, ka man varētu būt mati. Prūka bija glābiņš, aiz kura paslēpties,” Heizele atzīst.
“Kādu dienu, skolā, kāds zēns visu klases biedru priekšā norāva man parūku no galvas, es vienkārši sastingu un nespēju skolā atgriezties divus mēnešus.”
Par spīti tam, ka pamatskolā Heizelei klājās grūti, vēlāk viņa mēģināja satikties ar puišiem, bet, tiklīdz, viņa pastāstīja patiesību par sevi, visi kavalieri drīz vien pazuda.
“Es domāju, ka neviens nekad nespēs mani pieņemt, bet, kad es pametu skolu, es satiku savu draugu Semu,” Heizele atceras.
“Es vairākus mēnešus gulēju ar parūku uz galvas, jo baidījos, ka viņš mani pametīs, ja uzzinās patiesību.”
“Galu galā, es saņēmos un viņam to pateicu, bet viņš atbildēja, ka viņa mamma mani pazīst un viņš jau sen ir lietas kursā.”
Heizeles pašapziņa pieauga pēc skolas beigšanas, tagad viņa vairs nejūtas tā, itkā, viņai katru dienu būtu ar kādu jāsacenšas.
Heizele neizsakāmi priecājas par to, ka viņai ir tik saprotoša un atbalstoša ģimene. Viņas māte ir bijusi kā akmens, uz kura atspiesties, viņa Heizeli vienmēr iedvesmojusi un teikusi, ka viņai jāpieņem alopēcija.
Heizele atzina: “Tagad es vēlos palīdzēt iedvesmot citus cilvēkus. Es ticu, ka esmu skaists cilvēks, pat ar alopēciju.”
Avots: mirror.co.uk
Gramatika lieliskā līmenī, kā jau vienmēr.