Jo mīlošāka māte, jo smagāka vainas apziņas nasta. Viņa grib būt perfekta, bet, tā kā šā jēdziena būtība ir izplūdusi, nespēj to sasniegt. Citam vienmēr būs vairāk naudas, ar ko lutināt savu mazuli, kādam – vairāk laika, ko veltīt bērniņam, vēl kādam – vairāk spēka… Vientuļās māmiņas jūtas vainīgas, ka nespēj bērnam nodrošināt tēva klātbūtni. Strādājošās sev pārmet, ka vakarā ir tik nogurušas, ka nespēj kvalitatīvi pievērsties bērnam. Mazuļu mammas dzīvo vainas apziņā, ka pārtraukušas zīdīt ar krūti. Arī tās, kas ar bērnu kopā ir diendienā, atrod, par ko sevi šaustīt. Turklāt, kā stāsta psiholoģe Līga Bernāte, kopējā vainas apziņa pret bērnu arvien palielinās, jo pieejams vairāk informācijas par labu audzināšanu. Sievietes, kurām ir nosliece vienmēr būt perfektām, informācijas gūzmā var viegli apjukt, jo viedokļu ir daudz un izpratne par to, kas ir vai nav pareizi, var būt atšķirīga.
Par daudz kliedzu
Kristīne ir trīs dēlu mamma. Vecākais ir pusaudzis, jaunākajam – pieci gadi. . “Man šķiet, ka mammai vienmēr jāsavaldās. Kad izeju no rāmjiem, uzreiz pēc tam ir ļoti liela vainas izjūta. Vienalga, vai manai reakcijai ir bijis iemesls vai ne, es tādējādi parādu savu vājumu. Vajadzētu citādi. Pasaukt bērnu un mierīgi izrunāties, ka tā nedrīkst. Visbiežāk slikti jūtos tad, ja sanāk iedot pa dibenu. Arī tad, kad kliedzu, reizēm pie sevis sāku domāt – ko es kliedzu kā tāda nenormālā?” viņa stāsta un piebilst, ka nepareizā reakcija nepaliek bez sekām. “Pēc tam pamanu, ka mani dēli savstarpējās problēmas risina tieši tādā pašā veidā. Kad viņi viens uz otru sāk kliegt, es tajā redzu sevi. Bērni no paskaidrojumiem un vārdiem maz mācās. Viņi mācās no piemēra, un es vainu izjūtu par to, vai tiešām esmu labs piemērs.”
Viņš sagrieza roku
Dailai ir divi bērni. Meitiņai nupat apritējis mēnesis, taču lielākā vainas izjūta ir par sešgadīgo Ernestu. “Jau kopš dēla dzimšanas brīža es ļoti reti viņu atstāju kādam pieskatīt un pat šajās retajās reizēs to darīju negribīgi. Ar bažām viņu laižu kaut kur kopā ar tēti, piemēram, uz laukiem, tad bieži zvanu un prasu, kā saģērbts, ko ēdis, kā aizmidzis. Ja kaut kas nav tā, uzreiz pārdzīvoju. Man patīk bērnus audzināt pašai, gribas visu kontrolēt. Nezinu, kāpēc,” atklāj Daila, sakot, ka ar dēlu ir ļoti dziļa saikne, ko grūti izskaidrot. Ar mazo māsiņu esot citādi, krietni mierīgāk. Daila kā spilgtāko vainas apziņas epizodi atceras brīdi pirms trim gadiem, kad Ernests ar papīra nazi sagrieza roku. “Mums nācās braukt uz slimnīcu griezumu sašūt. Tā bija mana vaina, jo es vienlaikus vārīju zupu, gludināju drēbes, nepievērsu viņam pienācīgu uzmanību.” Arī tagad viņa bieži sev pārmet, ka velta pārāk lielu vērību kārtībai mājās, ēdiena gatavošanai, bet ar lielāko bērnu nodarbojas par maz. Turklāt jārūpējas arī par mazo māsiņu, un Ernestam nākas pierast, ka uzmanība tiek dalīta.
Jau grūtniecībā
Elzas meitiņai Loretai drīz būs gadiņš. Māmiņa stāsta, ka vainas apziņa viņai parādījusies jau tad, kad meitiņa nebija piedzimusi. Grūtniecība nebija plānota. “Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, man bija liels pārsteigums un tāda kā pretreakcija. Sirdī bija sajūta, ka es bērnu vēl negribu, ka neesmu tam gatava. Tajā pašā laikā biju lasījusi dažādas grāmatas par grūtniecību un mazuļiem, uzzinājusi, ka bērns jau ieņemot zina, vai viņš ir gaidīts un gribēts. Tas ir stūrakmens, kas nosaka harmonisku attīstību dzīves laikā. Manī bija pretruna – jutu, ka bērnu vēl nevēlos, bet, no otras puses, sapratu, ka es tā nemaz nedrīkstu domāt, lai neliktu bērnam justies slikti. Caur piespiešanos mēģināju sevī lauzt domas un tiku ar to galā. Kad sāka augt vēders, es to pieņēmu un pa īstam mazo gaidīju un gribēju. Bet vainas apziņa par to, ka pirmajā trimestrī par savu grūtniecību nesu negatīvas domas, manī ir joprojām,” stāsta Elza, piebilstot, ka ik pa laikam aizdomājas, vai gaidību sākums atstās ietekmi uz mazo, kad viņa jau būs paaugusies.
Apkārtējo spiediens
Bērns neklausa, raud, krīt gar zemi, slikti uzvedas, kaujas, kož, ir agresīvs, nemāk pats apģērbties, neiet uz podiņa, skolā slikti mācās – tie ir tipiskākie iemesli, kas apkārtējiem liek izteikt viedokli par to, ka mamma bērnam veltījusi par maz laika, pārāk daudz ļāvusi spēlēt datoru vai skatīties televīziju. Ja māte un tēvs ir šķīrušies, viņa rīcība tiek sasaistīta ar apstākļiem ģimenē. Psiholoģe Līga Bernāte skaidro, ka visbiežāk grūtības veido kāds noteikts apstākļu kopums: “Tie, kas izsaka komentārus par nekur nederīgo audzināšanu, parasti neņem vērā bērna vecuma posma īpatnības un temperamentu. Protams, šķirtas ģimenes rada vainas izjūtu, jo neviens, veidojot ģimeni, nedomā, ka šķirsies. Turklāt, ja vēl pašu vecāki visu mūžu ir nodzīvojuši kopā, vainas apziņa kļūst vēl jo lielāka. Bet jāsaprot, ka ne vienmēr šķiršanās traumē bērnu. Ja tā notiek adekvāti, netiek zaudēta saskare ar abiem vecākiem un abi pēc tam jūtas laimīgi, tāds ir arī bērns.”
Informācijas jūklī
Psiholoģe akcentē, ka vainas apziņu var izraisīt arī šķietami sīkumi. Kaut vai nespēja izlemt, vai grūtniecības laikā dzert vai nedzert vitamīnus. Vieni ārsti saka, ka vitamīni nav jādzer, pietiek ar pareizu uzturu, citi uzsver – vitamīni ir ļoti svarīgi. Turklāt dažādi pētījumi par sekām ir abos variantos. Pēc tam rodas nākamā dilemma – no kāda vecuma bērnu sākt piebarot? Vēl ir pretrunas, kādā vecumā bērnu laist dārziņā. “Ja kaut kas atgadās ar bērnu vai nenotiek tā, kā vēlētos, mamma sāk meklēt iemeslus. Ļoti viegli ir atrast kāda speciālista viedokli un sākt vainot sevi, piemēram, par to, ka bērnam ir alerģija, jo, barojot ar krūti, māte ēdusi zemenes vai sākusi piebarot ar auzu, nevis rīsu putru. Tie ir tikai daži piemēri, bet atklāts paliek jautājums – kā sieviete var orientēties visā šajā informācijas jūklī? Es vienmēr iesaku ieklausīties sevī un palikt pie viena viedokļa,” stāsta Līga Bernāte.
Psiholoģe skaidro, ka visvairāk no vainas apziņas cieš mammas, kurām jau kopš bērnības piemīt tendence par visu justies vainīgām. “Šīs sievietes, protams, var saukt arī par pārāk labām mammām, bet aiz tā slēpjas milzu nedrošība, nepārliecinātība, trauksme, sajūta, ka rīkojos nepareizi, ka esmu nodarījusi pāri bērnam, esmu slikta. Ar vainas izjūtu mēs nepiedzimstam, to mums iemāca pieaugušie. Protams, bērnam ir jāmāca apzināties savu rīcību, tās sekas un atzīt vainu, bet tam jānotiek adekvāti. Ja tikai vaino vai kaunina un nepalīdz saprast, ka viņš ir tikai rīkojies slikti, bet būtībā ar viņu viss ir labi, ka pats nav slikts, vainas izjūta kļūst hroniska,” dziļās saknes mātes vainas apziņā atklāj psiholoģe. Viņa piebilst, ka lielu artavu šajā procesā iegulda ģimenes, kas pieprasa, lai meitene būtu perfekta it visā. “Šīm meitenēm arī pieaugot izteikti darbojas iekšējais kritiķis, kas viņas nepārtraukti dresē.”
Mammas, kas dzīvo saskaņā ar sevi, saprot, ka var kļūdīties. Viņas nepārdzīvo, ka bērni raud, niķojas un neklausa, un arī to, ka uz bērnu sakliegušas, jo pēc brīža jau ir atvainojušās. “Šādas mammas adekvāti izvērtē realitāti, sakārto situāciju, izskaidro, nevis mēnesi jūtas vainīgas, pārspīlēti izdabājot bērnam, lai atlīdzinātu nodarījumu.” Jo vainīgāka jūtas māte, jo vairāk viņa cenšas aprūpēt bērnu. Tas rada risku, ka sāksies hiperaprūpe un tiks iedarbināts tā sauktais siltumnīcas efekts. “Ja pieaugušais grib visu izdarīt bērna vietā un neļauj mēģināt pašam, atvasei tiek liegta iespēja mācīties, uzdrīkstēties, piedzīvot neizdošanos, zaudējumu, uzņemties atbildību par sevi un citiem. Kad bērns mācās staigāt, viņš krīt. Ja pārspīlētā veidā vienmēr liks spilvenu apakšā, bērns var arī neiemācīties staigāt. Līdzīgi arī skolas vecumā – jāļauj piedzīvot savas uzvedības vai rīcības sekas, lai no tā var kaut ko mācīties,” skaidro psiholoģe.
Kur ir robeža
Mammas, kuras prāto, vai nav pārāk vienaldzīgas pret bērnu, var neuztraukties – viņas noteikti tādas nav, mierina Līga Bernāte. Tās, kuras par to nedomā, bieži vien nemaz nepamana, ka kaut kas nav kārtībā. “Dažkārt viņas nejūt, kas bērnam ir nepieciešams, tāpēc nespēj nodrošināt viņa pamatvajadzību apmierināšanu. Runa ir ne tikai par praktiskajām lietām, bet arī emocionālajām vajadzībām. Manā praksē nesen bija gadījums, kad mamma līdz sešu gadu vecumam nepamanīja, ka bērnam ir diezgan nopietni garīgās attīstības traucējumi. Viņa man uzdeva jautājumus un pauda neizpratni, kā tas vispār ir iespējams! Tamlīdzīgā situācijā es saskatu vienaldzību,” ilustrē psiholoģe. Lai vieglāk saprastu, cik pamatota ir vainas apziņa, jāieklausās sevī. Ja iekšējā sajūta nomoka teju katru dienu, jāsāk meklēt, kāds ir cēlonis, kas notiek, kāpēc sirdsapziņa neliek mieru, vai to ir iespējams risināt.
Daudz runāts arī par laika trūkumu audzināšanā. Līga Bernāte izceļ tradicionālo uzskatu, ka bērnam dienā jāvelta vismaz 20 minūšu tiešās uzmanības. Šajās minūtēs netiek ietverts laiks aprūpei, piemēram, ēst gatavošanai vai gultas klāšanai. Runa ir par 20 minūtēm, kad katra sekunde uzmanības tiek veltīta bērnam, fonā neskan televizors, mamma domas nefokusējas uz darbu vai, piemēram, viedtelefona ekrānu.
Kā rast balansu
Alehandra Vajeho Nagere ir pazīstama psiholoģe Spānijā, kas uzrakstījusi vairākas grāmatas par bērnu audzināšanu. Viņa uzskata, ka mātes vainas izjūta visbiežāk izpaužas saistībā ar nespēju sabalansēt uzmanību starp mājām un darbu. Psiholoģe ir pārliecināta, ka pastiprināta vainas apziņa liecina: mātes dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Iespējams, sieviete ne pārāk uzticas savai otrai pusītei bērnu audzināšanā, vai arī viņas priekšniecība pietiekami nerespektē līdzsvara nepieciešamību starp darba un mājas dzīvi. Varbūt viņa nevar paļauties uz savu vecāku atbalstu bērnu audzināšanā.Kad māte izvērtē, kas ir patiesais trauksmes iemesls, jau tas vien, ka viņa meklē risinājumus situācijas uzlabošanai, iedarbojas nomierinoši un mazina vainas apziņu.
Alehandra Vajeho Nagere portālam elbebe.com piedāvā vairākus paņēmienus, kā strādājošām māmiņām kliedēt vainas apziņu. “Iedarbīgs veids ir uzrakstīt uz lapas galvenos iemeslus, kāpēc viņa strādā. Piemēram, man jāpelna nauda, lai uzturētu ģimeni; man patīk strādāt; uzskatu, ka nebūtu apmierināta, ja visu laiku būtu jāsēž mājās; vēlos, lai bērni manī redz paraugu neatkarībai un profesionālajai izaugsmei . Tas ir svarīgi tāpēc, ka rakstot mēs sakārtojam domas un piešķiram lielāku vērtību tam, kas notiek mūsu galvā. Tāpat ikreiz, kad rodas vainas apziņa, ir labi lieku reizi izlasīt uzrakstīto,” skaidro psiholoģe.
Viņa runā par vēl kādu sarakstu. Līdzīgi būtu noderīgi izveidot listi ar to, ko darbs no tevis paņem, izceļot arī emocionālo atdevi. “Nav pareizi domāt, ka trūkumi neeksistē. Jebkura izvēle dzīvē prasa no kaut kā atteikties, tomēr šeit ir jautājums – kā labad?”
Nākamais psiholoģes padoms ir attālināties no personām, kas izmanto jūsu vainas apziņu. Bieži vien tie ir tuvi radinieki, kuri uzstājīgi māca, kā pareizi jāaudzina bērni. Tāpat parasti palīdz doma par to, ka ar līdzīgiem izaicinājumiem saskaras arī citas mammas. Turklāt viss mainās, un lēmumus, ko pieņemam šodien, tikpat labi rīt varam arī mainīt.
36,6 °C konsultante LĪGA BERNĀTE, psiholoģe
Avots:
