Saba Duglasa-Hamiltone un Frenks Poups ar savām trim meitām jau 18 gadus dzīvo Nacionālajā Samburu rezervātā starp lauvām, pērtiķiem un čūskām.
Savvaļas dzīvnieku eksperte Saba atbrauca uz Keniju ar savu tēvu vēl 1997. gadā, 18 gadu vecumā, lai nodarbotos ar labdarību, kā arī pētītu dzīvnieku uzvedību. Pirmajā Kenijas gadā, kad Saba un Frenks centās uzsākt Āfrikā ģimenes biznesu, viņi sastapās ar neparastiem un dramatiskiem izaicinājumiem šajā mežonīgajā valstī: no negaidītiem viesiem virtuvē – mērkaķiem – , līdz pat ainai, kad mājās ielaužas krokodils.
Tagad, pēc daudziem gadiem, viņi piedāvā tūristiem apstāties viņu pašu pētnieciskajā nometnē, kur kaimiņos apmetušies 500 ziloņi.
“Ziloņu ģimenēs notiekošais atgādina ziepju operas,” saka Saba, kura zina un atšķir visus dzīvniekus pēc vārdiem.
Nacionālajā rezervātā Kenijas vidienē nav ne žogu, ne robežu starp cilvēkiem un dabu. Dzīve šeit, starp savvaļas dzīvniekiem, kuri brīvi pārvietojas pa pašu teritoriju, var izrādīties pat ļoti bīstama. “Ziloņi ir līdzīgi mums. Patiesībā cilvēki ir daudz neparedzamāki. Dzīvnieki toties dalās ar mums mīlestībā, skaudībā, bēdās, priekā, līdzjušanā un pat bailēs nāves priekšā,” saka Saba. “Es esmu redzējusi, kā ziloņi cenšas piecelt mirstošo biedru kājās. Viņu intelekts ir ļoti līdzīgs cilvēku domāšanas veidam.”
Dzīvot pašā Kenijas sirdī nenozīmē tikai ikdienas bezmaksas safari ar ziloņiem. Te ir arī leopardi, hiēnas, mērkaķi, čūskas un lauvas, kuras brīvi klīst starp cilvēkiem. Pa visiem 18 gadiem šeit Saba sastapusies ar pašiem bīstamākajiem dzīvniekiem Āfrikā, piemēram, indīgo melno čūsku mambu. “Ticiet vai nē, viņi no mums baidās vairāk nekā mēs no viņām,” saka Saba. Taču meitas – sešgadīgā Selki un četrgadīgās dvīnes Lune un Maijana, – visvairāk jāsargā no skorpioniem. “Tikšanās ar tiem var beigties letāli,” skaidro dzīvnieku eksperte.
Neskatoties uz to, ka Saba pilnībā pārliecināta par saviem “mājdzīvniekiem”, ir bijis gadījums, kas licis viņai patiesi uztraukties par saviem bērniem. “Tas notika, kad es izdzirdēju leopardu kaimiņos – viņš bija dabūjis trakumsērgu. Man vajadzēja ļoti ātri atrast veidu, kā cīnīties ar diezgan reālo bīstamību. Ko mēs darītu, ja sastaptu traku šakāli? Tad es nolīgu kareivi no vietējās cilts, kurš sargāja bērnus no čūskām un lauvām. Viņš ir gans, un es viņam maksāju par mūsu bērnu sargāšanu. Viņš bērniem māca, kā pabarot govis un ierāda vietas, kur slēpjas krokodili. Māca dejas un dziesmas, un kā izdzīvot savvaļā.”
Tā kā te nav tradicionālās Eiropas skolas, meitas mācās mājās. Viņām nav arī tradicionālu rotaļlietu, taču viņas atrod sev izklaidi dabā. Tādā veidā viņas par bioloģiju un tradicionālo kultūru uzzina daudz vairāk, nekā tas būtu iespējams skolas solā.
Ģimenei nācies risināt arī nopietnas problēmas, piemēram, teritorijas applūšana, kas draudēja ar visas nometnes aizskalošanu, finansu krīzi un pārtikas nepieejamību. Nav viegli arī rast medicīnisko palīdzību un glābt dzīvniekus.
Avots: dailymail.co.uk
Avots:
