Viņš vienkārši uzlika savu roku mammai uz plaukstas locītavas un gaidīja. Tad mana draudzene uzlika otru roku uz dēla rokas, tādējādi parādot, ka ir pamanījusi viņa žestu, un mēs turpinājām sarunu.
Pabeidzot sakāmo, viņa pievērsās dēlam. Es biju šokā. Tik vienkārši un nepiespiesti. Ar tādu respektu gan no bērna, gan no pieaugušā puses. Zēnam atlika vien pagaidīt dažas sekundes, kamēr mamma pabeigs teikumu, bet pēc tam viņa visu uzmanību veltīja dēlam.
Mēs ar vīru arī vēlējāmies to izmēģināt. Paskaidrojām bērniem, ka tad, kad viņi vēlas runāt ar kādu no mums, bet mēs jau runājam ar kādu citu, viņiem jāuzliek roka uz mūsu plaukstas locītavas un jāgaida. Bija vajadzīgi vairāki mēģinājumi un, protams, dažreiz nācās parādīt uz roku, lai atgādinātu par mūsu norunu. Toties tagad mēs esam priecīgi, ka bērni vairs nepārtrauc sarunas. Vairs nekādu “Pagaidi” vai “Lūdzu nepārtrauc”. Tikai vienkāršs žests, pieskaroties rokai, un tas arī viss.
brightside.me