Šos vārdus es izkliedzu – es tos izrēcu trim saviem dēliem. Tajā mirklī es jutos tik aizkaitināta. Uz plīts man atradās katls ar verdošu ūdeni un pēc 30 minūtēm man bija jāpasniedz stundas. Mūsu ģimenei bija divi futbola treniņi, kas jāapmeklē, trīs lappuses otrās un ceturtās klases matemātikas uzdevumu, kas jāatrisina un vēl jāpaēd vakariņas- tas viss kopā jāpaveic četru stundu laikā.
Man nebija laika, lai tiktu galā ar izsistām lampiņām, logiem vai jebko citu. Un es nevarēju apturēt tikšķošās sekundes vai verdošo ūdeni – es nevarēju ar bērniem mierīgi runāt par to, kā šo situāciju atrisināt, jo viņi manī neieklausītos un viņu rīcībai būtu sekas. Kādēļ gan viņi neklausījās manī un vienkārši nesekoja mūsu mājsaimniecības vienkāršākajiem noteikumiem?!
Kliegšana šķita kā pareizākā rīcība šajā situācijā. Godīgi sakot, tā bija vienīgā lieta, ko varēju darīt, lai pievērstu bērnu uzmanību.
Daudzi bērnu audzināšanas eksperti noteikti man nepiekristu. Daži pētījumi secinājuši, ka strikta verbālā disciplīna var negatīvi ietekmēt bērna uzvedību un labklājību nākotnē- šīs sekas pat pielīdzināmas fiziskai disciplīnai.
Pat ja dažkārt mēdzu uzkliegt bērniem, es spēju šo pētījumu novērtēt. Kliegšana nav efektīvs disciplinārais līdzeklis. Tas drīzāk ir vieds, kā vecākiem izrādīt neapmierinātību un nepacietību, nevis veids, kā mainīt bērna uzvedību.
Bļaušana nevienu neparāda no tās labākās puses.
Tomēr ir zināma atšķirība starp, „Šī ir piektā reize, kad es lūdzu tev nemētāt bumbu mājās!” un „Vai tu esi galīgi stulbs? Nemētā bumbu mājās!”
Pirmais variants liks bērnam pievērst uzmanību. Otrais variants bērnu apkaunos un noniecinās.
Vecāki, kuri kliedz, nebūt nav cietsirdīgi vecāki. Es sevi parasti pieķeru, kliedzot paaugstināta uztraukuma situācijās.
Jādara zināms tas, ka daudzi no mums var piestrādāt pie kliegšanas mazināšanas. Piemēram, man nevajadzēja kliegt uz bērniem tad, kad viņi uz antīkās kumodes atstāja slapju dvieli. Viņiem vienalga par labu mēbeļu saudzēšanu, bet mana bļaušana noteikti neliks bērniem raudāt.
Es neuzskatu, ka par bļaušanu vecākiem jājūtas ārkārtīgi vainīgiem vai bailīgiem. Dažkārt ir labi, ka bērni redz, cik viņu vecāki var kļūt dusmīgi.
Visticamāk, ka mums sev pašiem jāuzdod sekojoši jautājumi: Cik bieži es bļauju? Vai es bļauju tiklīdz es ieraugu kaut ko sliktu? Ko es saku bļaujot? Vai mēs paužam savu neapmierinātību vai mēs vēlamies ar bļaušanu iedresēt disciplīnu? Un, pats galvenais- vai mēs atvainojamies, ja esam bijuši pārāk skarbi?
Es saviem bērniem atvainojos par to, ka sabļāvu par slapjā dvieļa novietošanu uz antīkās kumodes.
Es melotu, ja es teiktu, ka dažreiz bļaušana šķiet kā pieņemama lieta.
Avots: www.womansday.com
Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
