Aļonai Ckaevai tikšanās laikā ir desmit ar pusi gadu. No dzīvokļa loga, kurā viņa dzīvo kopā ar savu otro māti Svetu, tēti Ruslanu, brāļiem Maharu, Georgiju un mazo māšeli Kristīnu, redzami tās pussagrautās skolas sienas, kur Maharu un Aļonu trīs dienas turēja kā ķīlniekus. Mazajai Kristīnai šobrīd desmit mēneši. Viņu nosauca par godu vecākajai māsai, kas gāja bojā kopā ar mammu Fatimu pēc sprādziena sabrukušajā sporta zālē, kur teroristi trīs diennaktis turēja vairāk nekā tūkstoš cilvēku – bērnus, vecākus, skolotājus… Viņi visi bija atnākuši uz pirmā septembra svinībām.
Fatima pavadīja uz skolu vecāko meitu Kristīnu un līdzi bija paņēmusi trīsgadīgo Maharu un sešus mēnešus veco Aļonu. Mazulīti turēja uz vienas rokas, dēls bija pieķēries pie otras. Vecākā meita stāvēja kopā ar vienaudžiem krāsainiem baloniem izrotātajā skolas pagalmā.
Visi četri nokļuva teroristu rokās. Maharu naktīs joprojām moka murgi. Un tagad, pēc desmit gadiem, viņš atceras visu, kas notika sprāgstvielām pilnajā zālē.
“Eņģeļu pilsētā” Beslanā atceras bojāgājušos
2. septembrī pēc pusdienlaika, kad pārrunās ar teroristiem iesaistījās Ingušijas eksprezidents Ruslans Auševs, viņš panāca, ka no zāles izveda ķīlniekus ar zīdaiņiem. Taču Fatimas Ckaevas starp viņiem nebija. Viņa iedeva savu bērniņu vienai no ķīlniecēm, taču pati palika ar Maharu un Kristīnu. Kāds redzēja, ka pēc pirmā sprādziena Fatima izmeta pa logu Maharu un vēl kādu no bērniem, osetīnu valodā saucot: “Skrieniet ātrāk!” Acīmredzot drīz pēc tam iegruva griesti un kopā ar lielo meitu, ko viņa cieši turēja aiz rokām, viņas palika zem gruvešiem. Fatimas tēvs Boriss Gasinovs domā, ka Kristīna droši vien nevēlējās pamest mammu un lēkt pa logu. Abas palika līdzās, cieši piespiedušās viena otrai. Izglābties izdevās tikai Maharam. Pēc otrā sprādziena, kad sporta zālē ielauzās ķīlnieku radinieki, viņš atpazina vienā no viņiem tēta draugu un iesaucās: “Beti, Beti, lūk, es esmu!” Alberts, kuru tā nosauca bērns, izdzirdēja saucienu un ieraudzīja trīs bērnus, kas piespiedušies pie sienas. Tā izglābās otrs Ruslana Ckaeva bērns.
Bet to, ka Aļona ir dzīva, viņš neuzzināja uzreiz.
“Meita lūdza, lai saka, ka meitenīti sauc Aļona Puškina,” saka Klāra Gasinova, bojā gājušās Fatimas māte. “Ar šo vārdu viņa arī nonāca izglābto sarakstos. Mēs šos sarakstus redzējām, bet uzreiz neiedomājāmies, ka runa ir par mūsu mazulīti. Pēc tam kā apjausma nāca – par Pušķinu viņa sprogaino matu dēļ sauc svaini Ruslanu. Metāmies skatīties un – patiešām! – Aļona bija sveika un vesela. Izrādījās, ka mana meita, nododot sievietei savu mazulīti, teica, ka viņu sauc Aļona Puškina.
Vēlāk mēs uzzinājām, ka zem teroristu automātu stobriem mazulīti iznesa Ziemeļosetijas milicijas leitnants no ātrās reaģēšanas vienības Elbruss Goričaevs. Viņš atnesa pusgadu veco meitenīti uz rajona administrāciju, cerot, ka atradīsies viņas vecāki. Visu laiku meitenītei nenoritēja ne asara. Kad Elbruss viņu nolika, viņa sāka aizgūtnēm raudāt. Uzzinot, ka bērniņa mamma gājusi bojā, specvienības karavīrs vēlējās viņu uzņemt savā ģimenē.
“Par to pastāstīja viņa sieva Tamāra,” stāsta vecmāmiņa. “Viņa uzmeklēja mūs ar vectēvu, teica, ka viņiem ir divi dēli un viņi vēlētos adoptēt mazo Aļonu. Pastāstīja, ka vīrs nezina, kur likties, visu laiku domājot par izglābto meitenīti. Mēs atbildējām, ka viņai ir tēvs un viņš nekad savu bērniņu neatdos. Pašu Elbrusu mēs šos desmit gadus neredzējām, viņš tikai reizēm piezvanīja, lai apjautātos, kā aug Aļona.
Un tomēr viņi satikās. Tas notika, pateicoties žurnālistei Nellijai Betčerei, kura visus šos desmit gadus sekoja līdzi pirmajai Beslanā izglābtajai meitenei. Avīzes “Ziemeļoseteja” korespondente liktenīgā sprādziena laikā 3. septembrī pulksten 13.05. atradās pretī skolai kopā ar ķīlnieku radiniekiem. Viņa arī rakstījusi par Aļonu, pirmo rakstu sauca “Ķīlniece… tikai sešus mēnešus pēc dzimšanas”. Tajā bija redzamas visu pasauli saviļņojušās fotogrāfijas: vīrišķīgs un spēcīgs cilvēks, kas sargā trauslu dzīvībiņu. Viņa uzzināja viņa vārdu – Elbruss Goričajevs, vairākkārt runāja ar viņu pa tālruni, taču no tikšanās viņš kategoriski atteicās: “Nevajag no manis taisīt varoni, es vienkārši pildīju savu darbu. Rakstiet par Aļonu. Jo tas, ka viņa izdzīvoja, patiešām ir brīnums.”
Pakāpeniski žurnāliste Nellija satuvinājās ar cietušo ģimeni, viņi uzticēja to, kā viņiem iet, par to rakstīja. Viņa arī meklēja ārstus Maharam, kuram pēc pārdzīvotā stresa bija nepieciešama rehabilitācija. Ckaevu ģimenes pagalmā atklāja bērnu laukumiņu “Aļona”, tad vēl vienu, un vēl. Mahars sāka iet pirmajā klasē. Ruslanam izveidojās jauna ģimene. Bērni kopā ar tēti un mammu Svetu devās uz Turciju. 2011. gada septembrī uz pirmo klasi devās Aļona. Viņai piedzima vēl brālis un māsiņa. Nellija par to visu rakstīja avīzē lasītājiem, kas sekoja Aļonas liktenim.
Beslanas bijušie ķīlnieki-skolnieki saņēmuši atestātus
“Aļonas izglābšanās desmitgadei par godu es gribēju sarīkot viņas tikšanos ar Elbrusu Goričaevu,” stāsta žurnāliste. “Bija grūti viņu sameklēt, jo viņš no dienesta ir aizgājis. 2010. gadā tas izdevās, bet divus gadus iepriekš, 2008. gadā, viņš bija Chinvali. Šobrīd viņš audzina dēlus. “Vai tiešām tu nevēlies tikties ar Aļonu un paskatīties, par ko viņa ir kļuvusi?” es viņam jautāju telefonsarunā. “Es viņu ļoti vēlos redzēt, taču baidos atcerēties visas tās šausmas,” viņš atzina. Un tomēr es viņu pierunāju. Tikšanās notika Fatimas bojāgājušo vecāku mājās, kur es atnācu kopā Valēriju Savlaevimu no Krimas osetīņu kopienas, kurš nofotografēja šo tikšanos.
…Pirmajā mirklī viņš bija mazrunīgs un noslēgts. Visus šos desmit gadus viņš dzīvoja ar vainas sajūtu, ka daudzus tomēr nav izdevies glābt. Tādēļ arī nevēlējies tikties ar žurnālistiem: kādi gan mēs esam varoņi, ja nenosargājām bērnus?… Tomēr Valērijam izdevās noķert tos retos brīžus, kad Elbrusa Goričaeva sejā, kas ārēji pa šiem gadiem nav daudz mainījusies, pēkšņi atplauka smaids. Un joprojām stiprās un vīrišķīgās rokas maigi un saudzīgi turēja meiteni, dāvājot viņai siltumu un cerību: “Aļona, tev viss būs kārtībā!”
Mācību gads Beslanā sākas 5. septembrī, jo pirms tam ir sēru dienas. Aļona Ckaeva top arvien līdzīgāka mammai. Par pašu teroraktu meitene uzzināja no citiem, kad sāka iet skolā. Par to, kā bojā gāja viņas mamma un vecākā māsa, pieaugušie nespēja pastāstīt. Taču reiz, nopietni paskatījusies uz vecmāmiņu, Aļona teica: “Man ir sargeņģelis, kas uz mani skatās no augšas, no debesīm.”
Mēs viņu atradām pagalmā. Uzdāvinājām avīzes numuru ar pirmajā lappusē publicētu fotogrāfiju, kur viņu iznes no teroristu ieņemtās skolas. “Tas ir onkulis Elbruss,” teica Aļona.
Viņa turēja uz rokām mazo māsiņu Kristīnu, līdzās skraidīja brālītis Georgijs un blakus pagalmā bumbu trenkāja Mahars. Parasta meitenīte no lielas, draudzīgas ģimenes. Sapņo kļūt par ārsti vai frizieri, mīl taisīt bizītes draudzenēm. Tagad Aļona zina, ka viņas dzīve turpinās, pateicoties lielam un stipram cilvēkam, kurš pirms desmit gadiem viņu iznesa no elles.
Avots: Tatjana Pavlovska, rg.ru
Avots:
