Stress dzen pie ledusskapja
Tas, kurš iedzīvojies liekajos kilogramos, bieži vainu noveļ uz stresu, jo tieši tad roka mēdz neviļus stiepties pēc ēdiena, īpaši – pēc saldumiem.
Kā izvēlēties mazāko ļaunumu
“Stresa apēšanai ir gan psiholoģiskie, gan fizioloģiskie cēloņi,” akcentē skaistuma klīnikas 4. Dimensija ārste un uzturzinātniece Guna Havensone. Parasti gribas ēst nevis gaļu, bet produktus, kas ir cukura avoti, jo to pieprasa smadzenes. Stresa apstākļos organisms enerģiju grib saņemt pēc iespējas ātrāk, un vislabāk asimilējas tie produkti, kuru sastāvā ir ogļhidrāti. Savukārt glikoze ir tas substrāts, kas uzreiz noder smadzenēm, nierēm, muskuļiem.
Stresa situācijā tā ir liela māka– iedot organismam saldumu, lai smadzenēm, tā teikt, ir miers, bet tajā pašā laikā apmierināt arī kuņģi, lai pēc pusstundas roka atkal netiektos pēc salduma.
Pirmais variants – apēst saldu apelsīnu, divus gabaliņus šokolādes un klāt – vēl vienu jogurtiņu bez piedevām.
Otrs variants ir izvēlēties četras dateles, kas ir ļoti saldas, un klāt piegrauzt divas sausmaizītes, uz kurām uzlikts tējas siers.
Trešā versija – divas šokolādes konfektes un neliels biezpiens trauciņš, proti, notiesāt ne tikai ātrās enerģijas nesēju saldumu, bet arī ko tādu, kas ilgāk uzkavēsies kuņģī. Pretējā gadījumā, dodot priekšroku tikai saldumiem, tie ātri tiks apēsti, un jau pēc neilga laika organismam atkal nebūs miera.
Jautā lasītāja:
“Ar mani ir savādi – kādu laiku ievēroju noteiktu diētu, regulāri un pat bieži sportoju. Bet tad pienāk brīdis, un es tikai gulšņāju un mielojos, sporta zāli vairs neapmeklēju. Taču ne vienā, ne otrā situācijā nejūtos līdz galam labi. Kāpēc tā?”
Skaidro psihoterapeite un psihosomatiskās medicīnas ārste Inta Zīle:
“Ja ir iekšējs diskomforts, tas fiziski ietekmē ķermeni. Tāpēc liekais svars ir ļoti sarežģīta problēma. Jautātāja pati jau daudz ko pasaka– nekad nejūtos īsti labi. Jāsaprot – mērķis, kādēļ cilvēks ievēro diētu un intensīvi sporto, jau nav sevis mīlēšanas dēļ. Tās nav rūpes par sevi, nav vēlme dot sev un savam ķermenim ko labu, bet gan drīzāk kā sods. Tāda savdabīga sevis ielikšana stingrā režīma cietumā. Liekais svars un izskats izvēršas par pateicīgu tēmu, kurā sevi visu laiku var kritizēt. Sak, esmu resna, tādēļ mani neprec, tādēļ nav labāka darba, tādēļ neveicas… Taču, ja visu laiku iekšēji nejūties labi, ir vienalga, vai ēd pareizi vai aplami. To visu iekšēji uztur sevis nemīlēšana.
Vispirms vajadzētu pārdomāt: kas mani visvairāk tracina manā dzīvē. Kāpēc esmu kopā ar cilvēku, kurš mani neprec. Kāpēc turpinu strādāt darbā, kas nepatīk. Protams, ir ārkārtīgi grūti atrotīt piedurknes un ķerties klāt savas dzīves izvētīšanai. Taču, kamēr neko nemaina, sliktā pašsajūta ņem virsroku.
Turklāt, ja visu laiku to savu diskomfortu slauka zem paklāja, tas var sākt ietekmēt organismu arī fizioloģiski, ciest veselība, piemēram, sākt buksēt vairogdziedzeris vai aizkuņģa dziedzeris.
Negrasos sacīt, ka liekais svars ir kas labs, taču daudz būtiskākas par svara kilogramu vaimanām ir pārdomas par tēmu – vai labsajūta ir vērtība man pašam?!”
