Piedzimstot katram ir plakanā pēda, tomēr vēlāk tai būtu jāizzūd, jo pretējā gadījumā var rasties nepareiza stāja, sāpes gūžās, mugurkaulā un citas nepatīkamas izpausmes.
Cilvēka pēdai anatomiski ir vairāku veidu velves. Izšķir garenvelves un šķērsvelves, pēdas skeleta kupolveida daļas, kas nodrošina kustības un ķermeņa stabilitāti. To veidošanā piedalās sarežģīts apakšstilba un pēdas kaulu locītavu un saišu aparāts. Apskatot pēdu no apakšas, var saskatīt iekšējo garenisko velvi, kas atbalsta brīdī neatspiežas pret zemi, un sānu (ārējo) laterālo garenvelvi, kas atbalsta brīdī ir noslogota jeb piespiesta.
**
Visbiežāk ar vārdiem plakanā pēda tiek domāta deformācija, kad pazeminās vai izzūd iekšējā garenvelve. Tomēr medicīniski ir pieņemts runāt arī par priekšējās šķērsvelves saplacināšanos. Katra veida plakanajai pēdai ir noteikti cēloņi un riska faktori. Izvērtējot gareniskās (to novēro biežāk) plakanās pēdas deformācijas iespējamību, jāņem vērā pacienta vecums. Piedzimstot bērnam ir tuklas, platas pēdiņas ar lielu daudzumu mīksto audu – tauku polsteriem – bez redzama velves ieliekuma. Tas ir pilnīgi normāli un neliecina par invaliditāti. Plakanā pēda bērnam vecumā līdz četriem gadiem ir norma, jo šajā laikā velves vēl tikai veidojas. Katram tas notiek citādā ātrumā, un procesu visvairāk ietekmē fiziskās aktivitātes vai to trūkums. Pēdas velves sāk formēties tikai tad, kad cilvēks sāk staigāt, un to pastiprina jušanas receptori, kas uztver atbalsta virsmas kairinājumu. Tomēr nav absolūta kritērija, lai noteiktu, ka vienam bērnam velvējums veidojas normāli, bet otram – patoloģiski. Tāpēc, ja ir šaubas un četru vai piecu gadu vecumā plakanā pēda progresē, nevis mazinās, tad, lai novērtētu stāvokli, jādodas vizītē pie tehniskā ortopēda vai bērnu ķirurga ortopēda.
**
No trīs gadu vecuma gareniskā velve kļūst pamanāma un vidēji ir trīs milimetrus augsta. Līdz četru piecu gadu vecumam bērniem tā jau ir saredzama un ar katru nākamo gadu pieaug par diviem milimetriem. Gareniskā velve turpina veidoties līdz pat 20 gadu vecumam.
Plakanajai pēdai iespējami dažādi – gan iedzimti, gan iegūti – cēloņi. Par gareniskās plakanās pēdas pamata mehānismiem var uzskatīt pēdas kaulu, locītavu problēmas un kāju muskulatūras saišu aparāta funkciju traucējumus.
Deformāciju veicina, piemēram, pārmērīga sportošana nesagatavotiem cilvēkiem un straujš svara pieaugums liekā svara vai grūtniecības gadījumā. Iemesls var būt tādas saistaudu un kaulu slimības kā reimatoīdais poliartrīts (hroniska sistēmiska autoimūna iekaisuma slimība, kas galvenokārt bojā locītavas), reimatisms (infekciozi alerģiska slimība, kas saistīta ar saistaudu locītavu iekaisumu) un podagra (vispārēji vielmaiņas traucējumi, kad organismā uzkrājas un locītavās izgulsnējas urīnskābes sāļi), taču visbiežāk vainojams cukura diabēts un dažādu veidu artrīti. Cits iemesls – kāju traumas un to sekas: kaulu lūzumi, locītavu bojājumi, saišu sastiepumi, muskuļu plīsumi. Ietekmēt var dažādas slimības, kas izraisa locītavu deformācijas vai traucē to apasiņošanu un jušanu.
Būtisks iemesls ir šauri augstpapēžu apavi, kas veicina otra veida plakano pēdu jeb priekšējās šķērsvelves saplacināšanos. Šā iemesla dēļ ar sūdzībām par sāpēm pēdas priekšdaļā pie ārstiem visbiežāk vēršas sievietes. Lai nepārslogotu priekšdaļu un mugurkaulu, stāvoša darba veicējām jāizvēlas apavi ar 3–4 cm augstiem papēžiem, bet, ja darbs saistīts ar staigāšanu, – apmēram 2 cm* augsti. Vīriešu apaviem vēlami 1–2 cm augsti papēži. Taču jāatceras, ka apaviem jābūt ar pietiekami platu purngalu, kuros brīvi jūtas arī pirksti.
**
Ja pēdas ir veselas, cilvēka stāja ir simetriska, ejot viņš neklibo, neliecas uz vienu sānu, nostaigā abus apavus līdzīgi, nenošķiebj papēžus un nav sūdzību par sāpēm. Par varbūtēju plakano pēdu jāsāk uztraukties, ja var novērot kādu no šīm pazīmēm: pieklibo, vienu kāju uz iekšu griež vairāk nekā otru, ir ierobežotas pēdas kustības (nevar pacelties uz pirkstgaliem, pietupties, paskriet), stāv uz pirkstgaliem un nevar nolaisties uz pilnas pēdas, stāvot uz zemes, atbalstās arī iekšējās potītes, ir asimetriska plecu josla (stājas pārmaiņas), nošķiebti un hroniski bojāti apavi (nošķiebti uz iekšpusi, izdilusi pēdas iekšmala, plīst pirkstu daļa).
**
Ja radušās aizdomas par plakano pēdu bērnam, kurš ir jaunāks par trim gadiem, jāpārbauda, vai ir kāda no iepriekš minētajām sūdzībām. Ja to nav, uzgaida un turpina novērot līdz trīs gadu vecumam. Ja sūdzības joprojām ir, nepieciešama pārbaude pie ortopēda.
**
Ja bērns ir vecāks par trim gadiem un iespējama plakanā pēda, vizīte pie ortopēda ir obligāta.
**
Pēdai ir unikāla konstrukcija. Tā sastāv no 26 kauliem un 33 locītavām, kas ir nostiprinātas ar saitēm. Lai šo konstrukciju noturētu, saitēm jābūt ļoti stiprām un elastīgām: pēda ir dabisks amortizators, kas, kājai saskaroties ar zemi, darbojas kā atspere. Ja tās velves ir saplacinātas vai pārslogotas, pēda vairs nedarbojas kā amortizators un katrs stingrāk spertais solis rada satricinājuma vilni, kas aizceļo tālāk pa ķermeni uz augšu. Plakanās pēdas gadījumā galvenās sūdzības ir sāpes apakšstilbā, ceļa locītavās, gūžās un mugurā.
**
To var konstatēt vizuāli pēc pēdas nospieduma smiltīs vai uz papīra. Taču, lai atrastu patieso cēloni, jāvēršas pie tehniskā ortopēda. Plakanās pēdas diagnostiku var veikt ar vairākām metodēm: datorizēto podometriju (pēdas plantārā spiediena problēmzonu diagnosticēšanu), tintes atspiedumu, podoskopiju (pēdu noslogojuma novērtēšanu spoguļattēlā dabiskā mērogā) un pēdas vizuālo novērtējumu. Vēlams veikt pēdas datordiagnostiku divos veidos statiski (pacientam stāvot) un dinamiski (ejot).
**
Visbiežāk izmantotā un vienkāršākā ir pēdas atspieduma novērtēšanas metode. Pēc tās deformāciju var iedalīt trīs smaguma pakāpēs. Pirmā pakāpe – gareniskā velve ir pazemināta, bet redzama; šādas deformācijas gadījumā iespējams piemeklēt jau gatavus apavu ieliktņus. Otrā – gareniskā velve nav redzama, bet parādās, kad pēda nav noslogota; ārsti rekomendē ortopēda apmeklējumu. Trešā – velve ir izzudusi, konsultācija pie ortopēda ir obligāta.
Vēl viens no klasifikācijas veidiem – kustīga pēdas deformācija (ir iespēja to izlabot) vai nekustīga, fiksēta deformācija, kas liek domāt par ķirurga konsultāciju.
**
Plakanās pēdas gadījumā bērniem no trīs līdz sešu gadu vecumam iesaka vingrojumus potītes un pēdas muskuļu nostiprināšanai, apavus ar stingru potītes un pēdas daļu muskuļu nostiprināšanai vai nepieciešamības gadījumā apavus ar supinatoru. Mērķis – profilakse un kontrole.
**
Bērniem no 7 līdz 16 gadu vecumam nepieciešams nēsāt brīvus apavus vai ieliktņiem paredzētus apavus, gatavus vai individuālus ieliktņus, kā arī veikt vingrojumus pēdas nostiprināšanai. Mērķis – koriģēt plakano pēdu.
**
Cilvēkiem vecumā no 17 līdz 100 vai vairāk gadiem pieejami gatavi ortopēdiskie ieliktņi vai individuāli izgatavoti ortopēdiskie apavu ieliktņi, komforta apavi un vingrojumi pēdas kustību saglabāšanai un asinsrites uzlabošanai, papildus veicot masāžu. Mērķis – mazināt sūdzības un novērst tālāku deformāciju.
**
Rūpnieciski ražotie ieliktņi paredzēti biežāk sastopamajām deformācijām un tiek indicēti vieglu deformāciju gadījumos, kad nepieciešamā korekcija tikai nedaudz atšķiras no normālas pēdas. Individuālos ieliktņus izgatavo katram atsevišķi, jo cilvēkiem ir anatomiski dažādi izveidota pēda tikai ar viņiem raksturīgu formu, atbalsta izliekumu, maksimāli pieļaujamo koriģējamo velvju augstumu, platumu un dziļumu. To iespējams noteikt un izveidot ieliktnī, pēdas izmēru precīzi atveidojot digitāli vai modelējamajā masā – ģipsī, epoksīda putās un citos materiālos. Indikācijas ir plašas, no sportista pēdas līdz jebkura smaguma pēdas deformācijai. Ieliktņus iespējams likt standarta apavos, gatavos ortopēdiskos vai speciāli pacientam izgatavotos apavos.
**
Ne visi apavi ir piemēroti ieliktņu nēsāšanai. Lai tas būtu iespējams, apaviem jāatbilst pēdas platumam, ieliktni jāspēj viegli ielikt un izņemt, tiem jābūt ar slēgtu priekšējo un pietiekami dziļu papēža daļu.
**
Visbiežāk pēda deformējas bērnībā, tāpēc jau kopš mazotnes jāļauj bērnam aktīvi darboties ar savām kājām. Zīdainim jāļauj bāzt kāju pirkstiņus mutē, kā arī spārdīties, jo tas attīsta muskuļus. Jāparūpējas, lai rāpulīšu pēdas un zeķes nav pārāk ciešas. Arī pāragra bērna stādināšana uz kājām var veicināt deformāciju, jo tā ir pārāk liela slodze vēl nenostiprinātajiem muskuļiem.
**
Normāli attīstītam bērnam, sākot staigāt, pirmajiem apaviem jābūt mīkstiem, ar gludu zolīti un bez supinatoriem. Tikai tad, ja kādi riska faktori liek domāt, ka bērna pēda neattīstīsies normāli, jānēsā ortopēdiskās zolītes vai apavi ar supinatoru, bet to nosaka speciālists.
Kādreiz populārs bija pieņēmums, ka visiem bērniem obligāti jāvalkā šādi apavi, taču tas netiek atbalstīts jau pēdējos desmit gadus. Bērna normālu pēdas attīstību nodrošina pēdas kairinājums, ko rada atbalsta virsma. Nevajadzīga ortopēdisko apavu valkāšana traucē un ierobežo kustības.
Ja apavi ar supinatoru tomēr vajadzīgi, jāatceras, ka pārāk bieža to izmantošana var vājināt pēdas saites, jo tām pašām vairs nav jāveic savas funkcijas. Vēlams tos nēsāt bērnudārzā, bet mājās jāļauj staigāt zeķēs. Taču apavu valkāšanas indikācijas jāizvērtē individuāli.
**
Svarīga loma pēdu muskulatūras nostiprināšanā ir vingrojumiem. Iesaistiet bērnu spēlēs, kurās jāstaigā uz pirkstgaliem vai papēžiem. Jautra atrakcija var būt līdzsvara noturēšana, ejot pa vingrošanas apli kailām kājām. Mēģiniet ar kāju pirkstiem no zemes pacelt sīkus priekšmetus. Pēc iespējas vairāk staigājiet pa reljefām virsmām – smiltīm, čiekuriem, tikko nopļautu zāli vai jebko citu, kas liks darboties pēdu muskuļiem.
* Pieminētie skaitļi ir rekomendācijas un katram cilvēkam var būt atšķirīgi. Tas atkarīgs no ikdienas aktivitātēm, kaulu locītavu kustību apjoma, iedzimtības, gaitas ieradumiem un citiem faktoriem, ko var izvērtēt un noteikt ārsts.
36,6 °C konsultants ANDRIS ZAROVSKIS, tehniskais ortopēds
Avots:
