Sieviete no Indijas pieņemta darbā par kalponi kādā ģimenē Lielbritānijā, un pēc tam, kad strādājusi par 11 penijiem (15 eiro centiem) stundā, viņai kā nesamaksātā darba alga piešķirti gandrīz 184 000 sterliņu mārciņu (247 600 eiro).
Sieviete stāsta, ka strādājusi “dienu un nakti”.
Nodarbinātības tribunālā noskaidrots, ka 39 gadus vecā Permila Tirkija cietusi no diskriminācijas savas “zemās kastas” dēļ.
Tiesa uzklausīja sievietes teikto, ka viņu pieņēma darbā Pudža un Eidžejs Čandoki, jo viņi vēlējās padevīgu darbinieku.
Viņa stāsta: “Es strādāju dienu un nakti, 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Tas tāpēc, ka naktīs bērni bieži modās augšā. Viņi gribēja pienu, ēdienu, padzerties ūdeni, tāpēc man nācās celties augšā un to visu sagādāt.
Man teica, lai visu laiku palieku pie bērniem.
Parastā dienā es piecēlos sešos no rīta, nomazgājos, sagatavoju bērniem pienu, pabaroju viņus. Tad sāku tīrīt, pagatavoju pusdienas, kā arī palīdzēju bērniem ēst.
Pēc tam ķēros klāt pārējiem mājas darbiem, piemēram, mazgāju veļu, tīrīju grīdas – sūcu ar putekļu sūcēju, pulēju un mazgāju.”
Tirkijas kundze stāsta, ka viņai nebija gultas, bet varēja izmantot matraci, kas atradās bērnistabā uz grīdas.
Bez draugiem
Ģimene, kas dzīvo Miltonkeinsā, teikusi, ka maksās 5 000 rūpijas (67 eiro) mēnesī – tik, cik viņa būtu saņēmusi strādājot Deli. Viņa to neapšaubīja, jo neko nezināja par attiecīgā darba atalgojumu Lielbritānijā.
Saskaņā ar advokātu teikto, pirmo reizi šāda veida lietas iznākums bijis tik veiksmīgs, raugoties uz apstākļiem, kādos sieviete bija spiesta dzīvot un strādāt un kas līdzinājās “atklātai goda un cieņas aizskaršanai”. Turklāt, radītā atmosfēra bija pazemojoša un aizvainojoša.
Tika izvirzītas vairākas prasības, minot, ka necilvēcīgā izturēšanās balstīta uz etnisko piederību, sieviete pakļauta nepieņemamiem darba apstākļiem, kā arī kļuvusi par netiešu reliģiskās diskriminācijas upuri.
Tiesa piesprieda pārim maksāt 183 773 sterliņu mārciņu, lai pilnībā atlīdzinātu summu, ko būtu jāsaņem, ja strādātu par minimālo algu.
Tirkijas kundze stāsta, ka pārsvarā uzturējās mājā, bet devās līdzi ģimenei uz sabiedriskiem pasākumiem un izbraukumos uz tādām vietām kā Londonas Zooloģiskais dārzs.
“Taču man teica, ka es nedrīkstu ne ar vienu runāt. Varēju sasveicināties, bet pārsvarā izvairījos no situācijām, kad jārunā ar cilvēkiem. Man nebija draugu.”
Nekādu zvanu
Viņa reiz mēģināja sazvanīt savu ģimeni Indijā, bet darba devēji to neļāva, sakot, ka būs pārāk liels telefona rēķins. Viņi teica, ka iedos naudu, lai varētu papildināt kredītu mobilajam telefonam, bet to neizdarīja.
Viņa skaidro: “Četru ar pusi gadu laikā, ko pavadīju pie Čandokiem, es tikai divas reizes runāju ar savu ģimeni.
Mana ģimene to pieņēma, jo zināja, ka tas ir dārgi un ka man nav naudas, lai piezvanītu.
Mēdzu domāt par tām reizēm, kad sazvanīju ģimeni, un tas man palīdzēja. Vēlējos raudāt, bet spēju sevi kontrolēt.
Patiesībā, viņa apgalvo, visbriesmīgākais brīdis dzīvē saistās ar parastu telefona zvanu – viņa vēlējās papildināt kredītu, bet, kad nesaņēma solīto naudu, vairs nevēlējās dzīvot.
“Par piecām mārciņām? Tā ir manas dzīves daļa, par ko ir grūti runāt. Es satraucos par nieka piecām mārciņām. Ja viņi būtu man tās iedevuši, es būtu varējusi papildināt kredītu un zvanīt – viss būtu bijis citādāk. Šīs piecas mārciņas mainīja manu dzīvi.”
Darba devēji neļāva uz Angliju atvest bībeli.
“Es to gribēju ielikt koferī, bet viņi man to atņēma. Es samierinājos, jo neapšaubīju neko, ko viņi man lūdza.”
Pamattiesības
Čandoku pāris teica, ka visu ir nodrošinājuši, kā arī labi maksājuši un uztvēruši šo sievieti kā ģimenes locekli.
Tirkijas kundze stāsta: “Lai arī es pie viņiem dzīvoju un saņēmu pajumti un ēdienu, man nebija nekādu tiesību. Man neļāva ne ar vienu runāt, piemēram, ar ģimeni, un man nedrīkstēja būt draugi.
Kad lūdzu algas pielikumu, viņi nekad nepiešķīra papildu naudu, bet vienmēr teica, ka to iedos Indijā. Tātad viņi nenodrošināja manas pamattiesības.”
Tirkijas kundze norāda, ka ar savu stāstu vēlas palīdzēt citiem.
“Viss, ko vēlos savā dzīvē, ir smaidīt un būt laimīga. Vēlos labi dzīvot. Paskatoties uz savu dzīvi, vēlos sevi izglītot, kā arī labi dzīvot, strādāt, smieties.
Mana dzīve bija pagalam, taču tagad lēnām cenšos to atjaunot un stāstīt par savu pieredzi, lai tā nenotiktu ar citiem. Es negribu, lai citi izcieš to pašu, ko es.”
Avots:bbc.com
Ir skaidrs, ka strādājot 8-17 algotu darbu neko nenopelnīsi, knapi sanāks dzīvošanai – samaksāsi par īri, nopirksi pārtiku un atkal gaidi algu, varbūt starplaikā atļaujoties kādu mazu prieciņu. Ne visi var atļauties, maksājot uzreiz, nopirkt salonā jaunu telefonu, datoru, auto, samaksāt par studijām savam bērnam. Tu vari? Ko tu darītu, ja vinnētu 200 miljonus eiro? Vai spēj iztēloties savu dzīvi pēc tam? Dod sev iespēju pārvērst savu dzīvi sapnī, noķer savu veiksmi! https://goo.gl/3OxSEu