Šis stāsts esot pilnībā patiess, ņemts no dzīves, raksta blogere Tatjana Rusova
“Pēc dzemdībām nedaudz pieņēmos svarā. Svars nebija nācis klāt ļoti daudz, bet… No vīra sākās pretenzijas un aizvainojošas piezīmes.
Tā vietā, lai pateiktu – “Viss labi mīļotā, tu joprojām esi vislabākā” un pagaidītu, kamēr es atgriežos vecajā formā, viņš sāka “iet pa kreisi”. Tā gāja, ka vienā jaukā dienā vispār neatgriezās.
Paliku ar bērnu uz rokām. Domāju, ka te viss skaidrs un sīkāk detaļās nav jāstāsta.
Beigu beigās es noguru no sevis spīdzināšanas un atradu sevī spēku, lai atgrieztos dzīvē. Iegādājos suni, kopā ar to no rītiem sāku skrietu.
Lasi arī: Vangas pareģojumi, kuriem drīzumā būtu jāpiepildās
Sāku trenēt presi. Lai arī morāli tas ir ļoti grūti, toties lieliski novērš no nomācošām domām….
Pieradu pie sporta un ar laiku iekārtojos darbā, pieteicos uz fitnesa zāli.
Pretēji trenerim mūsu sporta kompleksā, fitnesa treneris izrādījās ļoti uzmanīgs un pacietīgs cilvēks.
Pāris gadu laikā apmeklējot zāli, es ne tikai atguvu labu formu, bet pat vairākkārt uzlaboju.
Es sevi iemīlēju atkal no jauna, iemīlēju savu ķermeni.
Reiz atgriezos mājās tērpusies sporta tērpā un ar sporta somu. Pamanīju, ka pagalmā stāv mans bijušais vīrs. Ar ziediem un konfektēm…
Acīm redzot zvana domofonā, bet dēls viņam durvis neatver.
Un tad es sapratu, ka tieši tagad un tieši te mani ir iespēja piepildīt visu pamesto sapni…
Izdarīt tā, lai viņš raudātu no nožēlas.
Pāris reizes pietupos, piekārotu krūtis un devos viņu satikt…
Lasi arī: Kristīne Misāne pēc atbrīvošanas pirmo reizi runā ar medijiem un pastāsta par tikšanos ar bērniem
Bet ziniet, ko viņš man saka?
– Meitenīt, jūs šajā kāpņu telpā dzīvojat? Varat atvērt durvis?
Skaļi iesmejoties, aizklāju seju ar rokām un izjutu neizsakāmi svinīgu sajūtu…
Pēkšņi viņš sanervozējās un saka: es jums kaut ko smieklīgu pateicu? Kas jūs tā sasmīdināja?
Pagriezos pret viņu un sacīju: Pateici… zagsā… Kad solījies mīlīt un aizsargāt….
Joprojām smejos.
Viņš ieplestām acīm skatās uz mani un saka: Ļida? Ļida!
Tagad gan jau pilnā nopietnībā viņam sacīju: tev ir 10 sekundes, lai aizvāktos no pagalma.
Bet viņš ierunājas: Varu vismaz dēlu ieraudzīt? Pašu?
Pagriezos pret viņu un precizēju: Viņu Saša sauc! Vācies prom!
Aizgāja…
Pamanīju, ka viņš bieži atskatījās…
Bet jēga kāda?
Sapņi tomēr piepildās, ja vien ļoti gribās…
[…] […]