Lielākajai daļai cilvēku žultsakmeņi veidojas vielmaiņas traucējumu dēļ. Bieži vien tas notiek, ja žults ir bieza un organismā ir pārāk daudz holesterīna, kas izgulsnējas kristālu veidā, bet pēc tam veido akmeņus.
Paaugstināta holesterīna radītu žultsakmeņu risks ir pusmūža ļaudīm, cilvēkiem ar lieko svaru, kā arī sievietēm, kad organisms pastiprināti izstrādā daudz specifisko dzimumhormonu, piemēram, grūtniecības laikā vai lietojot hormonālos pretapaugļošanās līdzekļus. Ietekmē arī nepareiza diēta un straujš svara zudums, pārmērīga alkohola lietošana, stress, ilgstošas emocionālas pārslodzes. Liela nozīme ir iedzimtībai.
Akmeņi var būt gan smilšu graudiņa, gan valrieksta lielumā un, saraujoties žultspūslim, reizē ar žulti var tikt izmesti žultsvadā, to nosprostojot. Ja žults izdale ir traucēta, tā vairs nevar noplūst uz divpadsmitpirkstu zarnu. Kopējā žultsvada paplašināšanās rada sāpes, bet žults sastrēguma dēļ parādās ādas dzelte.
Lasi vēl: Sāp vēders? Lūk, ko šādos gadījumos jāēd!
Līdzīgas, bet citādas
Žultsvadu nosprostošanās izraisa pēkšņus simptomus, ko var viegli sajaukt ar gremošanas un zarnu darbības traucējumiem, atviļņa slimību un citām iekšķīgām kaitēm.
Žultsakmeņu aktivitāte vispirms izraisa spiedošu sajūtu pakrūtē, reizēm – vēdera uzpūšanos, sliktu dūšu, vemšanu, lēkmjveida sāpes labajā paribē, neizdodas atrast ērtu pozu, lai tās remdētu. Vēlāk sākas ādas specifiskā dzelte. Žultsakmeņu slimības laikā ir gaišas krāsas izkārnījumi un tumšs urīns.
Pašsajūta nepasliktinās ēšanas laikā, bet kādu laiku pēc maltītes, kad barība ir sagremota kuņģī, nonākusi zarnās un sācis darboties žultspūslis. Lēkmes var atkārtoties katru dienu, reizi nedēļā, mēnesī vai retāk. Arī sāpju ilgums mēdz būt no 15–30 minūtēm līdz vairākām stundām. Lēkmes visbiežāk sākas, kad sīki žultsakmeņi no žultspūšļa pārvietojas uz kopējo žultsvadu.
Ja lēkme ir spēcīga, jāizsauc ātrā palīdzība. Ja tā pārdzīvota ar līdzekļiem, kas spazmas samazina, tik un tā jāapmeklē ārsts, jo akmeņi, kas nosprosto žultsvadus, spiediena dēļ rada iekaisumu, retāk – žultspūslis pārplīst.
Atrast un iznīcināt
Lai konstatētu žultsakmeņus, diagnostikā izmanto vēdera dobuma orgānu ultrasonogrāfiju. Šī metode ļauj noteikt akmeņus, to atrašanās vietu un kustīgumu, novērtēt žultspūšļa sieniņu stāvokli. Sarežģītākos vai neskaidros gadījumos izmanto rentgenoloģisku izmeklēšanu ar kontrastvielām vai magnētisko rezonansi.
Dažkārt žultsakmeņu slimība gadiem ilgi norit bez simptomiem un cilvēks par to pat nenojauš. Nav iekaisuma, un nav nepieciešama arī medikamentoza ārstēšana vai operācija, kuras laikā izņem žultspūsli. Citādi jārīkojas, ja akmeņi jau nokļuvuši žultsvados, bijušas lēkmes un nosprostojuma dēļ radies iekaisums.
Ja žultsakmeņi konstatēti, bet tie par sevi neatgādina, regulāri jāievēro 4–5 ēdienreizes, atsakoties no lielām porcijām un no trekniem, ceptiem, kūpinātiem produktiem un alkohola.
Reizēm lēkmi provocē žultsdzenošas tējas (ķimeņu, piparmētru, melnā), stipra kafija, kakao un šokolāde, alus, rutki, redīsi, spēcīgas garšvielas! Lai žults nesabiezētu, tai jāizdalās regulāri. Arī tālab dienas laikā jābūt vairākām nelielām ēdienreizēm. Badošanās vai neregulāra ēšana, tostarp dienas galvenā maltīte tikai pirms gulētiešanas, turklāt trekns, kalorijām bagāts uzturs ir liels žultsakmeņu slimības risks.
Uzturā jāpalielina šķiedrvielu daudzums (svaigi dārzeņi, augļi, ogas, pilngraudu maize) un jādzer daudz ūdens.
Kļūdaini domāt, ka žultsakmeņu profilaksei uzturā pavisam nedrīkst lietot taukus. Tie vajadzīgi, lai žults nonāktu zarnu traktā. No dzīvnieku izcelsmes taukiem gan jāatsakās, taču augstvērtīgās augu eļļās atrodamas organismam nepieciešamās polinepiesātinātās taukskābes. Ja samazina arī labo tauku daudzumu, žultspūslis ir kūtrāks, bet neizmantotā žults provocē žultsakmeņu veidošanos.
