Latvijas sievietes ir mainījušās un vairs negrib iepriekšējās paaudzes dzīvi / attiecību modeli

Mūsdienu  sievietes Latvijā ir piedzīvojušas epifāniju un vairs nevēlas atkārtot iepriekšējās paaudzes dzīvi, kas pieķērās jebkuram vīrietim, kurš pieņēma…

 

Vai arī pieņēma ikvienu situāciju attiecībās tikai sabiedrības spiediena ietekmē.

Ir interesanti vērot, kas notiek. Mūsdienu vīrieši varbūt ne vienmēr ir sajūsmā par šo tendenci, bet mums jāpriecājas par tām sievietēm, kuras beidzot ir sapratušas savu situāciju. Pirms divdesmit gadiem tas šķita neticami, bet tagad tā jau ir mūsu realitāte.

Visbiežāk mēs redzam mātes, kas grūtībās, vai vientuļos vecākus, kuri audzināja bērnus bez partnera atbalsta. Ideālu pāru, šķiet, bija mazāk, nekā mēs domājām. Bieži vien attiecības bija tikai ilūzija.

Jūs varat teikt, ka tas bija grūts laiks. Tomēr tas neattaisno situācijas, ar kurām ģimenes saskārās tajos gados.

Tajos laikos sievietes bija gatavas apprecēties ar jebkuru vīrieti, ja vien viņš bija līdzās un daudz maz atbalstīja. Viņas bija gatavas ziedoties, lai to panāktu. Atcerēsimies, kā tas izskatījās (protams, vienmēr ir izņēmumi):

Pakļaušanās. Protams, vīrs vienmēr bija noteicējs. Pat tad, ja viņš runā klajas muļķības, jums ir jāklausa un jādara. Citādi, nedod Dievs, viņš aizies, un es palikšu viena. Nē, bija jāpieņem viss, kas notiek.

Mājas uzkopšana. Veļas mazgāšana, gludināšana, gatavošana, tīrīšana, bērni. Uz kā pleciem, ja ne uz sievietes pleciem? Tas taču nav vīrieša pienākums mainīt autiņbiksītes, vai ne? Visa mājsaimniecība ir sievietes pienākums.

Klusē. Bez viedokļa. Kāda jēga? Ir vīrs, un viņš ir gaišā galva. Lai ko viņš izdomātu, mēs to darīsim.  Es uzticos un ticu visam. Mana dzīve ir viņa dzīve.

Mīlestība. Pat tagad visi joprojām tic šim brīnišķīgajam vārdam. It kā tam būtu tik daudz jēgas. Tā, starp citu, daudzi cilvēki attaisnoja savu dīvaino uzvedību. Es būtu aizgājusi, bet vai cilvēki pamet savus mīļotos?

Palīdzība un atbalsts. Aizņēmās naudu un neatdeva? Nekādu problēmu. Galvenais ir palikt pie manis. Un es darīšu visu viņa labā. Es atmaksāšu aizdevumu, ja būs nepieciešams. Galu galā mēs taču apsolījām būt kopā.

Piedošana. Gājis pa kreisi? Nu, tā gadās visiem. Galu galā viņš ir vīrietis, un viņam vienkārši ir apnicis būt vienam. Protams, viņam ir visas tiesības “iziet” ārpus rāmjiem. Kas es esmu, lai viņam aizliegtu? Galvenais, lai viņš atgriežas mājās. Un mēs aizmirsīsim par šo pārpratumu.

Pārsteidzoši, vai ne? Bet tāda bija mūsu realitāte. Tomēr tagad viss ir mainījies. Meitenes ir kļuvušas apzinīgākas un nevēlas atkārtot iepriekšējās paaudzes likteni. Viņas ir redzējušas, kam mammas ir izgājušas cauri, un nevēlas tādu pašu likteni. Protams, mainījusies arī sabiedrības attieksme.

Kas notiek mūsdienu pasaulē? Kā uzvedas pašreizējā paaudze?

Atbildības dalīšana. Mūsdienās nevar atrast meiteni, kas viena pati pildītu mājkalpotājas funkcijas. Viņai tas nav vajadzīgs. Jūs vēlaties ēst labu ēdienu? Ej, gatavo, ko vēlies. Es nealgošu sevi, lai es būtu tava pavāre.

Es neplānoju visu mūžu būt mājkalpotāja. Arvien vairāk dāmu velta laiku sev un savai karjerai. Neviena nevēlas atdot visu sevi, lai paliktu mājās un audzinātu bērnu. Nē, viņa neatteiksies no mātes statusa, bet viņa arī neplāno sēdēt 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā.

Viņa neiet uz randiņiem un neskrien pakaļ vīriešiem. Agrāk vīrietim bija jābūt ar bākuguni, un jau skrēja viņam pakaļ. Viņa vērtība bija daudz augstāka. Kā ir tagad? Nu, viņš tev pamāj ar roku, un kas no tā? Viņa to nevēlas, tas ir viss.

Viņas paša prasības. Mūsdienās neviens nekautrējas runāt par to, ko vēlas. Ja viņa pirmajā randiņā vēlas ziedus, viņa tos saņems. Jā, varbūt tas ir augstprātīgi, bet tev taču netiek prasīts piekrist. Un viņa nesamierinās ar neko mazāku.

Cieņa pret sevi. Neviens tev neļaus šādi izmantot viņas uzticību. Tagad viņa gribēs cieņu. Tu izdarīji kaut ko sliktu? Izlabo situāciju, ja vari. Es negrasos skriet, vēl jo mazāk pielāgoties. Neērti? Neviens tev nelūdza darīt muļķības. Tas bija tavs parāds pašam pret sevi.

Viņa nevar izturēt tur, kur ir slikti. Ja viņai kaut kas nepatīk, viņa aiziet. Atkal no malas tas šķiet skarbi, bet tas ir vienīgais pareizais solis. Kā ir otrādi? Ja ir slikti, tad cik ilgi gaidīt? Ja būtu labi, tas nebūtu problēma

Jūs varētu teikt: “Kauns, tu audzini vientuļniekus, cilvēkus, kas domā tikai par sevi”  Bet nedarīsim pārsteidzīgus secinājumus. Mēs runājam par personīgajām vēlmēm, un tā bieži ir daudz svarīgākas par visu pārējo. Vai jūs domājat, ka  tūkstošiem nelaimīgu / nemierīgu ģimeņu ir labāk? Kam vai kāpēc tas ir labāk?

Iespējams, mēs redzēsim mazāk pāru, bet, tos, kurus mēs redzēsim, tās būs stiprākas un harmoniskākas savienības nekā agrāk. Tas būs arī iemesls vīriešiem aizdomāties par to, ka nepietiek būt vīrietim, lai piesaistītu pretējā dzimuma uzmanību. Ir arī jāpieliek pūles. Vienkārši gulēt uz dīvāna un neko nedarīt vairs nav aktuāli.

Leave a Comment