Ceturtajā klasē Kols esot uzaicinājis Šeriju dejot – un kopš tā laika viņi esot “kopā”. Nikola Rodrigeza, Šerijas mamma, stāsta, ka bērnu “tikšanās” un “kopā būšana” nozīmē tikai ļoti spēcīgas draudzības saites. Kols spēlē beisbolu, Šerija spēlē futbolu – viņi apmeklē viens otra spēles. “Tajā visā nav nekā vairāk. Mūsu ģimenes kopā iet vakariņās, bet viņi neiet uz randiņiem divatā.”
Kādā nesenā futbola spēlē Šerija salauza celi un viņai nācās veikt operāciju. Un šajā brīdī viss kļūst ļoti piemīlīgs. Lai uzmundrinātu savu draudzeni, Kols palūdza mammai, vai drīkst viņai uzrakstīt vēstuli. Tajā bija rakstīts:
Dārgā Šerija! Man ir tik žēl, ka tu salauzi savu celi. Man pietrūks tavu spēļu skatīšanās un man ir žēl, ka kādu laiku nevarēsi spēlēt softbolu. Bet es zinu, ka tu ātri atveseļosies, un es drīz atkal varēšu skatīties, kā tu spēlē. Lai arī tu vairs nevari spēlēt, tu tik un tā uzlabo manu garastāvokli ar savu skaisto smaidu. Dievam ir plāni mums visiem, un dažkārt ir grūti saprast, kādēļ lietas notiek tā, kā tās notiek. Mans tētis saka, ka Dievs atļauj lietām notikt tikai ar tiem cilvēkiem, kuri ir gana stipri, lai tās pārdzīvotu. Tu esi skaista, jauka, jautra un spēcīgākā meitene, ko pazīstu, kā arī ļoti labs draugs. Tu tam ātri tiksi pāri. Lūdzu, saki, kā es tev varu palīdzēt atveseļošanās procesa laikā. Ceru uz drīzu atveseļošanos – tavs draugs Kols.
Burvīgi!
Avots: womansday.com
