1. 5 veidi, kā izrādīt pieņemšanu attiecībās ar autiskiem bērniem.
1. Esiet pacietīgi
Patiesībā šādai attieksmei būtu jābūt pret jebkuru bērnu. Bērniem ir tiesības būt mums blakus, ir tiesības pilnvērīgi piedalīties šajā pasaulē, kura drīz “piederēs” viņiem. Visi bērni, bet jo īpaši ar attīstības īpatnībām, var tikai mācīties pareizu sociālo uzvedību, viņi var trokšņot bibliotēkā (taču, ja viņi izrāda mīlestību pret grāmatām skaļi, tad kā gan uz viņiem dusmoties?), viņi var visu laiku dīdīties jums blakus lidmašīnā, viņi var apraudāties pie kases lielveikalā, jo ieraudzījuši to īpašo šokolādīti (iespējams, arī jums tā ir vajadzīga, vienkārši jūs esat iemācījušies paust savas vēlmes sociāli pieņemamā veidā).
Bez šaubām, mēs esam slikti uzvedušies kaut vai ik pa laikam (vai bieži), un, ja mums paveicies, tad blakus mums bijuši pacietīgi un saprotoši pieaugušie, pat ja mums pašiem pacietības nav pieticis.
2. Jautājiet un klausieties
Mans dēls runā. Tā ir mūsu svētība, par kutu mēs ilgi un mērķtiecīgi cīnījāmies. Tas, ka viņš runā, parasti ir jēgpilni (kaut reizēm šī jēga ir zināma tikai viņam pašam) un pauž neparastu skatījumu uz lietām. Mans dēls runā mierīgi, ļooti mierīgi, viņš bieži vien vairākas reizes atkārto daļu teikuma, runā monotonā balsī, gandrīz bez mīmikas izpausmēm, bez žestiem, neskatoties acīs.
Apstājieties, piesēdiet, lai būtu bērna auguma līmenī, klausieties atvasē, dodiet viņam laiku atrast vārdus, dodiet viņam iespēju runāt – viņam patiesi ir, ko teikt.
Viņš iemācījis man daudz ko, un esmu iemācījusies viņam ticēt, pat tad, kad man liekas, ka viņš izdomā, piemēram, par to rozā betona maisītāju, bet bērns patiesi to redzēja celtniecības laukumā netālu no mūsu ielas.
3. Apspriediet ar bērnu viņa intereses
Templas Grendinas (Temple Grandin) citāts man nesen lika aizdomāties par bērniem un viņu pašu izpratni par sevi. Dodiet viņiem iespēju atpūsties no autisma: vai mēs nemudinām viņus pārāk daudz domāt par savām atšķirībām no citiem bērniem? Kaut man liekas svarīgi, ka mēs, pieaugušie, izrādām sapratni pret bērniem, viņi nav saistīti tikai ar viņu diagnozēm, traucējumiem un neiroloģiskām atšķirībām.
Man liekas, ka šis ir brīdis, kad pieņemšana kļūst svarīgāka nekā “informēšana par problēmu”. Patiesa pieņemšana nozīmē, ka kaut kas ir daļa no jūsu pasaules un dzīves, taču jums nav vajadzības visu laiku par to domāt. Daudziem autiskā spektra bērniem ir pārsteidzošas intereses vai hobiji, kuros tikai viņi spēj redzēt ko aizraujošu, tās palīdz viņiem saglabāt iekšējo stabilitāti un mieru, un reizēm, pareizi atbalstot, viņi var kļūt eksperti savā sfērā un veidot tajā karjeru.
Pajautājiet manai meitai kaut ko par kondoriem, un jūs sagaidīs ļoti gara (un ļoti informatīva) saruna, un es esmu pārliecinata, ka tā sniegs jums tādu pašu labpatiku kā viņai. Pievienojieties manam dēlam, kad viņš vāc mazus akmentiņus parkā. Tas nomierina, un jūs tūlīt pat izveidosiet ar viņu attiecības, kuras nebūs iespējams panākt tikai ar vārdiem.
4. Nodarbojieties ar viņiem un pieņemiet viņu komunikāciju ar jums
Vairumam autisko bērnu ir šādas vai tādas komunikācijas problēmas, kuras var būt izteiktas vai gandrīz nemanāmas. Ja bērns nerunā un viņš nekomunicē citā veidā, jūs varat vērot viņa uzvedību, to, ko viņš dara, kas viņu priecē – sazinieties šajā līmenī vai vienkārši esiet līdzās bez ierastās komunikācijas, daudziem jau tas ir liels solis.
Man nav tik daudz pieredzes ar bērniem, kuri nerunā, bet es zinu, ka uzvedība arī ir komunikācija, un, ja jūs pieņemat savu bērnu un jums ir komfortabli viņa klātbūtnē, tad arī tā ir komunikācijas forma, kuru var izrādīties ļoti noderīga jums abiem.
Bērniem, kuri spēj runāt, tāpat ir atšķirības komunikācijā, tā ka mums jāsaprot, ka saziņā ar viņiem var nedarboties kaut kādi stereotipiskie komunikācijas aspekti (piemēram, bieži vien izpaliek acu kontakts), turklāt viņi var atšķirīgi interpretēt runu (skat. 2. punktu).
5. Mīliet viņus
Kas gan vēl ir vajadzīgs ikvienam bērnam, ja ne mīlestība un pieņemšana? (Protams, gaiss, ēdiens, ūdens un jumts virs galvas, taču jūs sapratāt manu domu).
2. 5 veidi, kā izrādīt pieņemšanu autiskiem pieaugušajiem.
1. Izrādiet cieņu
Neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir redzama invaliditāte vai nav, vai viņam ir grūti komunicēt vai nē, katrs cilvēks ir pelnījis, lai pret viņu izturētos ar cieņu. Man liekas, nav jēgas skaidrot šo punktu, bet mums visiem nekaitēs to apdomāt.
2. Komunicējiet ar viņiem
Neatkarīgi no tā, kā cilvēks sazinās ar jums, tostarp, izmantojot iPad, datoru, īsziņas, rakstīšanu vai skopu sarunu, klausieties viņā, uzdodiet jautājumus un uzklausiet atbildes. Autiskie cilvēki ir galvenie savas pieredzes eksperti un no katra var pamācīties. Daudzi autiskā spektra pieaugušie ļoti daudz strādā, lai dalītos ar citiem cilvēkiem savās idejās un svarīgajā pieredzē attieksmē pret autismu – kā daļā no mūsu pasaules. Tam ir daudz piemēru: arī jaunā Karli Fleišmana (Carly Fleischmann)grāmata, Templas Grandinas biogrāfija un amizantie komiksi.
3. Analizējiet savu uzvedību
Jūs nedariet neko jocīgu, kad esat vienatnē? Vai gadās, ka jūs pārtraucat otra cilvēka runu? Vai jums nav ieraduma kratīt kāju vai bungāt ar pirkstiem pa galdu, kad uztraucaties vai jums ir garlaicīgi? Katram no jums piemīt uzvedība, kas palīdz sevi regulēt un stimulēt. Atkārtotas darbības autistiem var pievērst lielāku uzmanību, tās var būt daudz intensīvākas vai stereotipiskas, taču to jēga ir tāda pati. Un visi mēs laiku pa laikam pieļaujam “sociālās kļūdas” un, gribot negribot, esam rupji vai kaitinoši. Katrs laiku pa laikam pārkāpj sociālos noteikumus.
4. “Izdomājiet attaisnojumu”
Tā kā mēs esam musulmaņu ģimene, mēs “izdomājam attaisnojumu” (vai vismaz tam ir jāseko). Reizēm cilvēki žēlojas par autisko cilvēku rupjībām vai kaitinošo uzvedību, taču, ja mēs zinām, ka cilvēks ir autists (un pat ja mēs nezinām), mums “jāizdomā attaisnojums” viņu darbībām, pirms apvainoties vai viņu ignorēt. Kāds var likties nelaipns, piemēram, Džons Elders Robinsons savā grāmatā “Esi citāds” apraksta, ka cilvēks var pārslēgt televīzijas kanālus, pat ja istabā ir citi cilvēki, kuri skatās pārraidi. Bet vai tādā rīcībā ir ļauns nodoms? Vai cilvēks patiesi ir pamanījis, ka citi skatās televizoru vai ka viņi vispār ir istabā?
5. Atsakieties no žēlošanas
Žēlošana ietver pieņēmumu par citu neveiksmēm un paša pārākumu, pateicoties veiksmei. Var just žēlumu pret to, kuru pēkšņi piemeklējusi nelaime – zaudēts tuvinieks, sākusies Sli**ba, zaudētas mājas… Tie ir pēkšņi notikumi, kurus nekādi nevar kontrolēt. Savukārt žēlums pret cilvēku, kura prāts vai ķermenis attīstījies citādi, nekā jūsu, nozīmē, ka jūs uzskatāt cilvēku par bezpalīdzīgu un ignorējat viņa centienus izmantot esošās spējas un stiprās puses, lai kontrolētu savu dzīvi tādā mērā, cik iespējams. Žēlums ir pretmets pieņemšanai, atsakieties no tā.
3. 5 veidi, kā pieņemt autiska bērna vecākus
1. Pārstājiet savās sarunās situāciju katastrofizēt
Tas ir bīstami. Mēs varam kontrolēt savu reakciju un to, kā mēs attiecamies pret vecākiem. Neuzkuriniet gaisotni, nesakiet, ka jums žēl, jo izmisums bīstami ietekmē vecākus.
2. Esiet līdzās
Tas ir pats labākais veids, kā atbalstīt. Ja vecāki cieš no stresa vai hroniska noguruma, uzklausiet viņus. Piedāvājiet viņiem pagatavot ēdienu, nomazgāt traukus un pieskatīt bērnu. Pie reizes atcerieties 1. punktu.
3. Nenosodiet un nedodiet “vērtīgu” padomu
“Es te lasīju, ka ar tādu diētu-teoriju-pētījumu-metodi palīdz izveseļoties no autisma”, “Vai jūs dzirdējāt, ka Džeinija Makkartija…”, “Esmu pārliecināta, viņš to pāraugs”, “Tev vajag būt konsekventākai”. Mēs saprotam, ka jūs gribat kā labāk, bet mēs to visu jau esam dzirdējuši, tā ir kārtējā histērija ap autisma tēmu, kārtējais autisko bērnu vecāku nosodījums.
Esmu iemācījusies uzdot jautājumus, nevis piedāvāt padomus vai savas domas par to, ko nezinu: “Kādus terapijas veidus jūs plānojat pamēģināt?”, “Es noteikti parunāšu par to ar ārstu/skolotāju/terapeitu, paskatīsimies, ko viņi teiks. Pastāsti, kā veicas!” vai vienkārši “Gribētos piedāvāt tev kādu risinājumu. Ja vēlēsies parunāt, dod ziņu, vismaz es tevi vienmēr varu uzklausīt.”
4. Aiciniet viņus ciemos
Jūs domājat – tās svinības droši vien būs pārāk stresainas īpašajam bērnam? Vienalga – aiciniet viņus. Ļaujiet viņiem saprast, ka jūs patiesi viņus gaidāt, runājiet ar viņiem, jau plānojot pasākumu, sadarbojieties ar vecākiem (un bērnu, ja tas iespējams), lai padarītu tikšanos viņiem pieejamāku, sensorajā līmenī pieņemamu, drošu, mierīgu un pieņemošu. Jums, iespējams, būs grūti ņemt vērā bērna vajadzības, kuras jūs līdz galam nesaprotat, bet ģimenei, kurai reti ir iespēja apmeklēt svinības, jūsu pūles nozīmēs daudz.
5. Dodiet viņiem iespēju atpūsties
Ieejiet iedzert pie viņiem kafiju un esiet gatavi paši sev ieliet dzērienu. Aizejiet pastaigā un esiet gatavi noķert bērnu, kas skrien šosejas virzienā. Esiet gatavi sarunāties, fonā esot skaļam bērnam, kurš veic kādu darbību, kas viņam palīdz sevi stimulēt. Paejieties pa veikaliem, jo četras rokas ir labāk nekā divas. Pieņemiet faktu, ka jūsu draugiem vai radiniekiem ir autisks bērns, pieņemiet autismu, mācieties justies komfortabli un atslābināti viņu kompānijā. Jūsu dzīve noteikti kļūs interesantāka!
Avots: outfund.ru
Avots:
