1) Pašaizsardzība.
Pazudušas dvēseles bieži jūt vajadzību par katru cenu aizstāvēt un nosargāt savas pozīcijas, liekot citiem noticēt, ka viņi vienmēr visu zina labāk un ka viņiem vienmēr ir taisnība. Pat draudzīgu, patiesi noderīgu padomu šādas dvēseles bieži atraida ar “nu jā, bet…”, klāt pieliekot izdomātus iemeslus, kāpēc šis padoms nebūs derīgs.
Pret šādu pašaizsardzību labāk nemēģināt cīnīties un neielaisties strīdos, bet vienkārši pieņemt to – pat ja tev šķiet, ka negribētais padoms otram cilvēkam patiesi ir vajadzīgs.
2) Noslēgts prāts.
Lielākoties apmaldījušās dvēseles nevēlas pieņemt atšķirīgus cilvēkus un atšķirīgus uzskatus. Cilvēki ar šādām dvēselēm nav spējīg uz beznosacījumu mīlestību un mīl tikai dažus konkrētus cilvēkus – tos, kuri uzvedas tādā veidā, kas apmierina viņu ego. Viņi nav toleranti pret citām reliģijām un rasēm, atšķirīgām seksuālajām orientācijām un minoritātēm.
Kā reaģēt? Atceries, ka strīdēšanās ar pazudušu dvēseli vienmēr ir laika izšķiešana. Vari pateikt, ka tev nepatīk viņu uzvedība, taču pēc tam nomierinies un ej tālāk, nemēģinot šādus cilvēkus izmainīt.
3) Vienu un to pašu kļūdu atkārtošana – atkal un atkal.
Dažreiz mums visiem vajag vairāk nekā vienu piegājienu, lai apgūtu kādu dzīves mācību, bet pazudušas dvēseles var turpināt krist vienā un tajā pašā bedrē nebeidzamas reizes. Tās iesaistās vienās toksiskās attiecībās pēc otrām, tās pazaudē vienu darbu pēc otra, hroniski slīgst parādos, atkal un atkal tiek arestētas… Ir daudz veidu, kā novērot to apkārtējos cilvēkos.
Šīs dvēseles nedara tā tādēļ, ka speciāli cenšas pašas sevi sāpināt, bet gan tāpēc, ka ir kļuvušas aklas pret visuma vadību. Nenosodi tās. Pieņem cilvēkus ar pazudušām dvēselēm tādus, kādi viņi ir, un mīli viņus tik un tā. Tas ir labākais, ko tu vari darīt.
Tas, protams, nenozīmē, ka tev vajadzētu atļaut citiem sevi pavisam pazudināt, taču, ja pazīsti kādu šādu cilvēku, pats galvenais ir likt viņam saprast, ka viņi tev rūp un ka tu vēlies viņiem tikai labāko. Tikai tas var pavērt ceļu pozitīvām pārmaiņām.
Avots: